D.Kūncs "Bezgrēcīgie"

Vispirms lūdzu piedošanu To Whom It May Concern. Iespējams, man vienkārši ir kaut kāda nepareiza uztvere. Bet tā nu es to uztveru, un pat cītīgi izvētījusi vēlreiz un vēlreiz savu reakciju, joprojām jūtos tāpat, tāpēc godīgi atzīstu: mani šīs grāmatas beigas nošokēja ar savu truli sektantisko morāli. Kristīgā radio garā. Tiešām, 21. gadsimtā?! Sākot no 74.nodaļas, man pēc katra teikuma nāca vēmiens. Kas par augstprātību, tumsonību un salkanību, dieviņ, tētiņ, atpestī...Totāli sabojāja visu iespaidu gan par grāmatu, gan autoru. Cerēšu uz to, ka es vienkārši kaut kā nepareizi visu sapratu un uztvēru, un īstenībā autors bija domājis to kaut kā pavisam citādāk, nevis pilnā nopietnībā...jo savādāk man nav variantu sagremot šito pasākumu. Lai arī es galīgi neesmu ne Dieva, ne kristietības noliedzēja. Bet šis nu bija pār strīpu.

Taču, ja runājam par pirmajām 73.nodaļām, tad autoram piemīt teicama spēja vērpt sižetu, radīt spilgtus raksturus, attēlot varoņu izjūtas. Izbaudīju katru lappusi līdz tai nelaimīgajai 292.ajai. Mazliet no detektīva, mazliet no fantastikas, no pasakas, no šausmenes. Nav iespējams nelasīt tālāk, nav iespējams nejust līdz varoņu pārdzīvojumiem, nav iespējams nebaidīties šausmu stāstu brīžos - vienkārši pērle, literāra pērle. Tāpēc no sirds piekritīšu grāmatas pirmajās lappusēs citētajam The New York Times Book Review, ka " "Nopietnajiem" rakstniekiem būtu rūpīgi jāizpēta viņa (autora) darba paņēmieni". Jo rakstnieks tas Dīns Kūncs ir tiešām izcils, un literārās prasmes no viņa var mācīties ikviens, kas vēlas sevi par rakstnieku saukt. 

Bet šo konkrēto grāmatu es paņemu divos pirkstos un aiznesu uz miskasti. Lai ņem, kam vajag.


Citi raksti


Pievienot komentāru