Ko darīt ar banānu lapām?

Kādudien lielveikala dārzeņu nodaļā pamanīju paku ar zaļiem apļiem. Kas tas tāds? Ak, tā, banānu lapas... Viss, ko es par tām zināju - ka kaut ko (bet ko?) tajās var ietīt un tad cept (krāsnī? uz ugunskura? uz pannas?). Nu ko, tad tik jāķeras klāt, jāuzzina, kas un kā ar tām darāms, un jāizmēģina!

Sacīts - darīts.
Tātad: banānu lapas var izmantot līdzīgi folijai, ietinot un tvaicējot vai cepot tajās visu, kas tik ēdams. Saldu, sāļu, asu, šķidru, irdenu, gabalā, sasmalcinātu utt. Banānu lapas var izmantot kā dabisku vienreizlietojamo šķīvi. Un kā "paciņu" uzglabāšanai - ietīti banānu lapā, produkti (piemēram, baltais siers) ledusskapī ilgāk saglabāsies svaigi, nekļūstot glumi.

Lapas pirms lietošanas noskalo un noslauka. Es skaloju karstā ūdenī - tad tās pēc tam arī vieglāk salocīt, ietinot ēdienu. Ja ietītajam ēdienam varētu cepšanas laikā tecēt ārā sula, tad kārtojiet vīstokļus veidnē - banānu lapas ir porainas, sula sūksies tām cauri un piepilinās visu cepeškrāsni, bet veidne no šādas likstas pasargās.
Pāri palikušās lapas var uzglabāt ledusskapī plēves maisiņā 3-5 dienas. Ja jāglabā ilgāk, lieciet saldētavā. Atlaidināšanai vajadzīga apmēram pusstunda.

Raksta daļa #1 no 8

Iepriekšējais Pause Tālāk

Tamales tradicionāli gatavo, lapās ietinot kukurūzas masu. Es nolēmu, ka kus-kus arī nebūs ne vainas.
Iznāca pasakaini, pasakaini gards ēdiens - viens no visgardākajiem, ko es savā mūžā esmu ēdusi!

100g stingra tofu
1 gl. ananāsu kubiņu (es ņēmu konservētos)
4 ēdk. kus-kus
2 grilētas konservētas paprikas
10 mazi šampinjoni
mazliet eļļas

Marinādei:
150 - 200ml kokosriekstu piena
2 ēdk. sojas mērces
paciņa (~2 ēdk.) Taizemes sarkanā karija pastas
4-5 zariņi svaiga bazilika
 

Visas marinādes sastāvdaļas samaļ blenderī.

Tofu un sēnes sagriež (forma un izmēri - pēc ieskatiem) un uz straujas uguns īsu brīdi apcep. Papriku sagriež tāda paša izmēra gabaliņos kā ananāss. Tofu, sēnes, ananāsu un papriku samaisa ar marinādi un atstāj ievilkties 20 min. līdz 2 stundas. Tad iemaisa kus-kus (nevārītu!).

Banānu lapas noskalo, noslauka. Liek vidū pildījumu, satin, galus aizloka kā ietinot dāvanas, sasprauž ar zobu bakstāmajiem kociņiem.

Kārto tamales veidnē vienu otrai blakus. Cep cepeškrāsnī 180 C apmēram pusstundu.

Šādi izskatās sagatavotie vīstoklīši pirms likšanas krāsnī.

Šādi tamales izskatījās pēc cepšanas.

Labu apetīti! (Uzmanieties, nenorijiet mēli!)

Khao Dome - taizemiešu uzkoda, ko gatavo no kokosriekstu piena un lipīgajiem rīsiem (glutinous rice). Man tas garšoja pēc deserta. Ārkārtīgi garšoja!

Šo uzkodu var arī pildīt - ar plantāna šķēlēm, batāti, ķirbi, papaiju, mango u.tml.
Kā daudzi austrumnieku ēdieni, šis ir tāds meditatīvais variants. Lēnu, ilgi, ar pārtraukumiem, pacietīgi...bet nav grūti. Tikai pacietīgi un bez steigas, apmēram kā tējas ceremonija vai suši gatavošana.
 

150ml balto lipīgo rīsu (nopirku Gourmet Studio)
200ml kokosriekstu piena
1 ēdk. cukura
6 banānu lapas

Rīsus noskalo, līdz ūdens kļūst dzidrs. Tad izmērcē vismaz 4 stundas, bet labāk uz nakti (svarīgi, citādi nevarēsiet izvārīt!)

Tad liek katliņā notecinātus rīsus, kokosriekstu pienu un cukuru, un, bieži apmaisot, izvāra biezā putrā. Tas prasīs kādas 15 min. Ļauj atdzist, atkal ik pa laikam apmaisot, lai neapkalst.

Atdzisušo putru ar ūdenī samitrinātām rokām veido kā iegarenu plācenīti un ietin banānu lapās. Apsien vīstokli ar kokvilnas diegu. Kārto tvaicējamajā sietā, liek virs katla ar verdošu ūdeni, uzliek vāku un tvaicē 40 min.

Ēd karstu. (Ogas man tur stāv smukumam - tās ēst nevajag, lai nepārsit fantastisko rīsu garšu!)

Pirms likšanas tvaicēties.

Maz trūka, es visu rīsu putru būtu izrijusi bez kādas tvaicēšanas - tik brīnišķa kokosriekstu garša! Bet es saņēmos, satinu visu banānu lapās - un nenožēloju. Rezultāts bija ekstātisks.

Pēc tvaicēšanās.

Kad attinu vīstokļus, sapratu, kāpēc vajadzīgi tieši lipīgie rīsi. Forma un tekstūra citādāk nesanāktu tāda kā vajag. Suši rīsi vai citi apaļie būtu par lielu, par apaļu, par graudainu, un irdenie rīsi, protams, neturētos kopā. Bet šie iegarenie, smalkie un tomēr lipīgie rīsiņi iznāca perfekti.

Kad baltā rīsu putra bija iztvaicējusies, tā no banānu lapām bija ieguvusi zaļganu nokrāsu, un nu garšoja ne vairs pēc kokosriekstiem, bet pēc kaut kā cita - maiga, niansēm bagāta, izsmalcināta, pilnīgi unikāla: nekad iepriekš tādu garšu nebiju jutusi. Bet gribēšu just vēl un vēl.