A.Mihaēlisa "Pasaku stāstnieks"
...vēlā pēcpusdienā, īsi pirms meitas atgriešanās no skolas, aizvēru grāmatas pēdējo lappusi. Izlasīts. Darba diena bija beigusies, pat nesākoties. Nebija iespējams apstāties - bija noteikti, noteikti jātiek līdz galam! To nevarēja atlikt uz citu dienu. Vai lasīt pa daļām. Šī ir vienā elpas vilcienā lasāmā grāmata.
Viņš uzvarēja savu cīņu. Visu ziedojot, visu zaudējot. Pēc pilnas programmas, lai neteiktu vairāk. Klusā, neviena nemanītā varonība. Izstumtais varonis, kam uzvarēt un izglābt bija svarīgāk par visu. Kurš bija gatavs samaksāt jebkuru cenu, lai tikai izdotos.
Gluži tāpat kā pats Stāstnieks, arī es neredzu citu izeju, citu risinājumu. Tā paralēlā pasaule...tas būtu pārāk daudz no viņa prasīts. Nezinu, kurš tādu nastu vispār jebkad varētu nest. Stāstnieka piedāvātais pasakas noslēgums, manuprāt, bija vienīgā iespēja neuzkraut viņam vēl vairāk. Nepanesami par daudz. Netaisnīgi daudz. (Lai gan arī šādi nekāds dižais taisnīgums nesanāca. Jau no sākta gala viss bija aizgājis pārāk tālu, lai no tā varētu izbrist sausām kājām.)
Sen nebija lasīta grāmata ar tik neparastu sižetu - reizē tik neticamu kā pasakā un tik īstu, kā tikai dzīvē var būt. Šis nav gluži detektīvs, nē, nav gan. Bet līdz pat pēdējam brīdim nevar saprast, kas te vispār notiek, kāpēc notiek, kurš ir kurš. Grāmata lasās, elpu aizturot, un acis no lappuses neatraujot.
Bet ne par sižetu es šo grāmatu ielikšu savā dārgāko grāmatu izlasē. Ārkārtīgi skaista tā pasaka, ko stāsta puisis abām savām meitenēm. Ārkārtīgi spēcīgs pārdzīvojums, pēcgarša, izmisums, zaudējums... Un vienlaikus tāds miers, kā ar sniegu apsnigusi zeme. Kā mazā dārgakmeņu sirds, pēc kuras visi kāro. Kā Annas mīlestība, un kā piedošana, kas pārklāj visu ar samierināšanās (bet ne mierinājuma) plīvuru. Sāpēs mūžīgi. Asaras, kuras būtu jāraud, netek... Tik traģiski, cik vien traģiski var būt. Tik labi, cik vien labi var būt, kad ideāli būt vienkārši nav iespējams.
Kad sīrupainās lubenes un visi tie heppī-endi pieriebjas - palasiet kaut ko īstu. Paklausieties pasaku (ar mīlas metu), par kuru nav skumjākas un skaistākas. Palasiet "Pasaku stāstnieku".
Pievienot komentāru