H.Kerols "Gribi fotografēt cilvēkus? Izlasi šo!"
Ja katrs, kam ir aparāts, izlasītu vismaz vienu no Kerola grāmatiņām, tā patiesi varētu kļūt par patiesību.
Man ir aparāts - nupat nopirku. Gribu būt kurmītis - fotogrāfs. Sagadījās, ka atvēru grāmatu par cilvēku fotografēšanu nākamajā dienā pēc savu mūžā pirmo fotokursu apmeklēšanas. Un manai laimei vienkārši nebija robežu. Vārdi un cipari, kas pirms tam fotoaparāta instrukcijā man bija šķituši kā ķīniešu ābece (diafragmas - kas?! ekspozīcijas laiks? ISO?), nu bija pazīstami un saprotami. Es lasīju grāmatu, un viss man bija skaidrs kā diena! Iedomājies?! Bet, kad sāku Kerola padomus arī likt lietā, no sajūsmas spiedzu un pīkstēju, lēkāju un gavilēju. Man iznāk, man iznāk! Man iznāk simts reižu labāk kā manā līdz šim vislabākajā bildēšanas reizē. Un nevis pēc 50 kadriem, bet jau ar trešo, ceturto knipsēšanas reizi es spēju pielāgot vajadzīgās podziņas un bildējamo objektu kompozīciju, lai fotogrāfija iznāktu vai nu tieši tā, kā biju iecerējusi, vai arī ļoti tuvu tam. Ameizing! Acīmredzamais, neticamais. Pirms un pēc.
Bet nu ko es te visu laiku par sevi! Par grāmatu, tātad.
Nē, sākumā par autoru. Kerols ir absolūti fantastisks skolotājs. Jo prot sarežģīto pateikt īsi, vienkārši un saprotami pat tādam nulles līmeņa iesācējam kā man. Parādīt un nodemonstrēt vienā kadrā, vienā elpas vilcienā. Nekā lieka. Teikums - un tu jau sāc atšķirt, pamanīt un izprast. Vēl teikums - un esi jau progresējis, salīdzinot ar savu iepriekš nobildēto kadru. Vēl teikums - un tev jau sāk izdoties "tīri ok" fotogrāfija. Un, kad neizdodas, tad uzreiz aptver - ka nav labi, un kas tajā nav labi, un ko vajag izmainīt, lai kļūtu labāk. Turklāt Kerols savus neklātienes studentus prot iedvesmot. Ne mirkli nejūtos kā nejēga. Skolotājs izturas ar cieņu pret mani, dalās ar mani vērtīgās zināšanās, runā par lietu - īsi un konkrēti, un kā naglai uz galvas, un nemaz nešaubās, ka es visu sapratīšu. Un sapratusi spēšu atkārtot mājas apstākļos. Un ne tikai atkārtot - Kerols aktīvi mudina kļūt neatkārtojamiem, uzdrīkstēties darīt pa savam, iepazīstina ar likumiem, un mudina ne vien tos ievērot, bet arī drosmīgi pārkāpt. Pieļaut kļūdas. Un droši mēģināt vēl, atkal un tad atkal, un atkal. Kamēr ir tieši tas, ko gribējāt (nevis - ko tavs skolotājs gribēja, bet ko tu pats gribēji!). Jā, tieši tā man patīk mācīties! Es ņemu rokā fotoaparātu un dodos ārā no mājas fotografēt, un sirdī jūtos tā, it kā soļotu pa ūdens virsu un pacilātības nimbs virs manas galvas redzams pa kilometru tumsā.
Un tagad par grāmatu. Ļoti patīk grāmatas sakārtotība. Katrā atvērumā - viens paņēmiens / padoms, un viena ilustrācija. Izcilu meistaru uzņemtas fotogrāfijas, nodrukātas uz laba papīra izcilā kvalitātē, un precīzi ilustrē un paskaidro Kerola teikto. Tiem, kas tankā - iespēja aplūkot turpat dažas lappuses tālāk vai iepriekš vēl citas fotogrāfijas, kurās minētais paņēmiens izmantots. Ja kāds no padomiem piemirstas, jāatsauc atmiņā - pēc katras lappuses augšējā stūrī rakstītā to elementāri var atrast: ā, te Iela, te Melnbalts, te Gaisma, te Studija, te... Vakarā pirms gulētiešanas vienkārši tāpat vien atveru grāmatu, pārlapoju bildes. Izbaudu mākslu, burtiski veldzējos fotogrāfu meistarībā un attēlu iespaidīgumā.
Izstudējusi šo, par cilvēku fotografēšanu, raitā solī dodos uz Rozes grāmatnīcu iegādāt iepriekšējo Kerola grāmatu, par fotografēšanu vispār. Nu laimīga ar šīm abām grāmatām guļos un mostos, un visu dienu nēsājos ar tām riņķī, degunu no lappusēm izvelkot vien, lai noknipsētu dažus kadrus. Drīz būšu kurmītis. Fotogrāfs.
Pievienot komentāru