H.Lāksonena "Piec ait kalns"

ait_kalns.jpg

Vakar mēs ar Undīni lasījām - vienu dzejoli viņa, vienu es - viena otrai priekšā. Un smējāmies kā trakas. Undīne pārsmējās par Olimpiādi un zaķi, kurš cepa piparkūkas Jāņos un gribēja tikt vests pie kārtības, es - par zaķi, kurš rakstīja vēstuli augstajam kungam: pēdējā rindiņa ‪#‎mademyday‬!
Es vēl paguvu arī pašņukstēt - pie Mierinājuma dzejolīša, Laimes dobuma un Piecu aitu kalna: āwwww, nu tik mīļi! Un arī tas tēva un dēla makšķerēšanas stāsts bija jauks - smaids neizdziest pat no Češīras kaķa ģīmja, tādu izlasot.

Un, kas vislabākais - man vēl ir arī tā otrā (vai pirmā, no kuras puses skaita) Heli Lāksonen grāmatiņ: kad gos smei. Jūtu, mēs ar meitu arī smiesim.