R.Bula "Brīvmūrnieka trīs vēlēšanās"

Tiešām - ļoti asprātīgs pastāstiņš, kas lasās viegli, ar neizzūdošu smaidu uz lūpām. Bet vieglums ir mānīgs. Romāns stāsta diezgan nopietnu stāstu par to, kādi esam. Gandrīz godīgi. Gandrīz nedzērāji. Gandrīz meistari. Un arī mūžseno stāstu par to, kā vēlēšanās piepildās, bet nav teikts, ka dara laimīgu.

Galvenais varonis Pēteris Sveikulis ir "tipiņš", kā grāmatas pieteikumā nodēvēts viņa portretējums. Jauns vīrietis "Jēzus vecumā", kam bērnība (un dzīve vispār) nav bijusi īpaši labvēlīga. Bet kurš kuļas kā māk, un, ņemot vērā viņa dotumus, sanāk tīri likumsakarīgi. Nav daudz intelekta. Nav spējas veidot pastāvīgas un līdzvērtīgas attiecības. Nav tā, nav šī. Infantils, bet kopumā labdabīgs puisietis. "..pase ir, zīmīgu tetovējumu, kas liecinātu par sēdēšanu cietumā, nav, toties ir amats, dzer ar mēru, pat nesmēķē, ir pieticīgs, nav pārāk rupjš, pretim daudz nerunā." Pelna iztiku ar gadījuma darbiem mūrēšanā, tāpēc sevi dēvē par brīvmūrnieku. Ļoti rūpējas par saviem matiem - šampūnu viņam vairāk kā saprašanas. "Sievietēm bija izredzes iekarot Pētera sirdi tikai tajā gadījumā, ja viņš pamanīja draudzeņu skatienu ieinteresēti ieslīdam viņa gaišajās matu cirtās." "Te jau viņš nāca kā mūslaiku varonis: kājās baltas botas, kas nepārprotami bija par lielām. (Laikam labas cenu atlaides bijušas)...melnās džinsa biksēs, ne jaunās, bet tīrās. Vaļā atstātā sporta jaka atsedza tumšu T kreklu ar kaut kāda ķēma attēlu. Pats tieviņš, bāls, taisni žēl metas, bērnībā nav ēdienam sāta bijis. Sejiņa smalka, gluda, actiņas ne zilas, ne pelēkas. Tik tie mati - līdz pleciem, zīdaini un vijīgi kā meitenei. Ne katra dāmīte "Drogu" veikalā tādu zeltainu toni mācētu atrast, kāds šim puisietim no dabas dots." Uztraukuma brīžos Pēteris mazliet šļupst. "Šveikulis", viņš nereti, iepazīstoties ar kārtējo darba devēju, saka. Divlitrīgo alus pudeli (dienišķo) pārlej puslitra kolas pudelēs, lai strādājot varētu iestiprināties, neriskējot tikt pieķerts dzeršanā. Jo Pēteris ir gandrīz nedzērājs. Mazliet pierēķina klāt haltūrā paveicamos darbiņus, mazliet paķer līdzi uz mājām "pārpalikušos" materiālus, mazliet piemirst maksāt īri. Ne daudz, tikai mazliet. Jo ir - gandrīz godīgs.

Un dabū viņš savu džipu. Un, protams, nepatikšanas vien sanāk. Bet viss beidzas laimīgi - kam lemts nebūtībā zust, tam tur arī vieta, bet kam jāatrodas, tā atrodas. Happy End.

Apbrīnojami trāpīgi rakstniece (juriste un izmeklētāja pēc profesijas - Jūs lasot ne reizi vien to jutīsiet) attēlo romāna varoņus - brīvmūrnieku pašu, viņa darba devējus, "biezos", dāmītes, kaimiņus, saimnieces, radus un attiecības viņu starpā... Tik trāpīgi, ka ir grūti nesmieties vai vismaz nesmaidīt, cik precīzi zīmējas to tēli, un cik tipiski šie personāži ir mūsu mazās zemītes sabiedrībā. Tik smieklīga ir attēloto "tipiņu" spēja nemanīt savas blēdības, spēja slēpt savus trūkumus ne vien no citiem, bet arī pašiem no sevis. Tik aizkustinoši naivas savā vienkāršībā ir viņu vēlmes, un arī viņu varoņdarbi. Tādi...savējie. Visi savējie.

Un reizē ar vieglumu un smaidu manī iekšā paliek arī mazliet skumja pēcgarša. Par to, kādi esam. Ka tik bieži tādi esam, un nekur tālāk/augstāk arī neizaugam. Gribētos kaut ko no skaista un cēla mazliet (vairāk). Pavisam godīgi.