Ž.Legardiņjē "Pilnīgs ku-kū!"
Ik pa laikam vēlos palasīt grāmatu, kas nebūtu gluži lubene, bet arī nebūtu nopietno pasaules problēmu un drāmu koncentrāts. Kaut ko tādu - ar saturu, bet viegli un ar humoru, vēlams. Tad nu šī ir precīzi tāda grāmata. Bez jebkādas lētuma piegaršas (nu, labi - nosaukumā tā mazliet ir jūtama, tāpēc neļaujiet nosaukumam sevi piešmaukt: pati grāmata ir lieliska! Protams, ka dzīvnieki pārdod tikpat labi kā sekss, tāpēc arī kaķim uz grāmatas vāka neļaujiet sevi apmānīt - šī nav grāmata kaķutantēm, tā vispār nav par mājas mīluļiem, lai arī kaķis grāmatas lappusēs parādīsies un būs svarīgs personāžs), bez moralizēšanas, bez raudāšanas spilvenos, bet aizraujošs, cilvēcīgs, sirsnīgs un asprātīgs stāsts ar oriģinalitātes pazīmēm arī sižetā.
Galvenais grāmatas varonis ir mūžu ģimenes uzņēmumā veiksmīgi nostrādājis vīrs, kuru nomoka savas dzīves bezjēdzīguma nasta. Mēģinot no tās atbrīvoties, viņš atstāj uzņēmuma vadīšanu savai sekretārei, un palūdz savam labākajam draugam noorganizēt viņam iespēju atgriezties Francijā. Draugs apsola, un arī noorganizē, bet ar vienu nosacījumu - ka Bleiks neatkāpsies un paliks tur noteikto laiku.
Pilnīgs ku-kū!, kaut kas pilnīgi traks sākas, kad Bleiks ierodas muižā, kur viņam sagādāts sulaiņa darbs. Saimniece izskatās kā no spokainas šausmu filmas zirnekļu tīklos ietinusies pelēka un mazliet prātā jukusi princese, virtuvene ir īgna dzelzs vecene, ar kuru normāli kontaktēties nav iespējams, dārznieks arī kaut kāds uz augšu pasists - īsts trakonams. Turklāt šis nams atrodas nekurienē - te pat mobilajam telefonam nav zonas. Tā ir vienīgi tajā tur pakalnā, līdz kuram nokļūšana ir ekstrēma laušanās caur brikšņiem, skrāpējoties gar ērkšķiem un krītot augšpēdus, lai celtos un vēl vairākos piegājienos atkārtotu to pašu. Bet Bleika "atskurbšanas" izmisums ir pietiekami liels, lai viņš tomēr tiktu līdz šī pakalna virsotnei piezvanīt draugam un lūgt viņu izglābt, aizvedot prom no šīs nolādētās vietas. Draugs ir ne vien liels jokupēteris, bet arī ļoti principiāls savā nostājā - gribēji uz Franciju, lūdzu, ir Francija. Dzīvo kā māki, izglābšu tevi no turienes tikai pēc laika, par kuru bijām vienojušies. Punkts.
Un nekas cits neatliek Bleikam, kā uzsākt dzīvi dīvainajā muižā, dīvaino ļaužu sabiedrībā.
Jau ļoti drīz izrādās, ka īsts velna pulveris ir arī pats Bleiks. No veca vīra es nemūžam negaidītu tik trakus izgājienus. Nu galīgi ku-kū! onkulis!
Bez šaubām, šāda grāmata lasās nekā citādi kā vien vienā elpas vilcienā: ja esi sācis, tad līdz rīta gaismai. Smējos un brīnījos, baidījos un uztraucos, jutos aizkustināta un priecājos, sekojot līdzi mazās, noslēgtās muižiņas jocīgo iemītnieku tikpat jocīgajiem piedzīvojumiem. Bleiks ir labs novērotājs un cilvēku pazinējs. Viņš ir izdomas bagāts, stratēģisks plānotājs, viņš uzņemas risku, pat, ja tas ir šķietami neprātīgs (visu mūžu bijis uzņēmējs - loģiski, ka viņš tāds ir!). Un viņam ir ļoti laba sirds. Palīdzēšanā citiem viņš atkal sevi atrod, un atrod savai dzīvei jēgu un vērtību. Happy end. Un vēl vairāki citi hepī-endi grāmatas gaitā Jūs sagaida. Pēcgarša paliek ļoti patīkama. Tā, it kā pasaulē ir vēl iespējams ticēt labajam pat šķietami pilnīgi bezcerīgās situācijās. Ka cilvēki vēlas un spēj palīdzēt viens otram, pat, ja tas nozīmē riskus un klapatas, pat ja no tā nespīd nekāds tiešs ieguvums, un pat ja viņi viens otram ir svešinieki. Ka labais var uzvarētu ļauno. Un vienlaikus saglabājas reālistiskā sajūta arī - mierīgi šim stāstam varēja arī nebūt laimīgas beigas, dzīve ir dzīve, un, lai kā mēs cīnītos, uzvara nekad nav garantēta. Tāpēc jo lielāks prieks un gandarījums, ja viss nokārtojas un izdodas kā iecerēts.
Dodiet šurp nākošo Legardiņjē grāmatu! Tā būs tikpat laba?
Pievienot komentāru