Kā mazināt pārtikas izmešanu

17 Nov 2017

Paskatos sižetus ar stāstiem, par kuriem nav skumjāku. Pārtikas izniekošana. Labas pārtikas izmešana atkritumos.

Mēs, cilvēki, esam dīvainas būtnes. Pārsvarā mēs sevi uzskatām par domājošiem un saprātīgiem radījumiem. Bet mūsu rīcība par to liecina reti. Mēs raizējamies par to, kādu iepirkuma maisiņu ņemt veikalā vai uz veikalu līdzi, bet braucam iepirkties ar auto. Mēs pārdzīvojam, ka Āfrikā bērni mirst badā, bet no visas vistas pērkam/ēdam tikai fileju. Mēs aizejam uz veikalu pēc maizes, bet atgriežamies ar 2 lieliem iepirkumu maisiem (kuros, visticamāk, nav maizes), lai pēc nedēļas atklātu, ka daudz kas no tā palicis neapēsts un sabojājies. Tā mēs darām (kura nu būtu runājusi...). Nesaprātīgi. Emocionāli. Ar to jārēķinās, nevis tas jāignorē. #apzinātībasprakse
Tāpēc iedvesmojos apkopot informāciju par to, kā rīkojamies, un ko darīt, lai rīkotos saprātīgāk. Ļoti priecāšos arī par Jūsu pārdomām un ierosinājumiem komentāros.

Iepriekšējais Pause Tālāk

Es neticu, ka valdība vai lielveikali, vai restorāni, vai pārtikas ražotāji, vai mēs paši esam kaut kādi ļaunprātīgie, kas tīšām grib iznīcināt trešdaļu līdz pusi izaudzētās pārtikas. Šī ir sarežģītāka problēma.
Valsts cenšas mūs sargāt no saindēšanās, gādāt par garantētu pārtikas drošību. Lai mums nav nemitīga caureja, vemšana vai infekcijas slimību epidēmijas. Un tas ir labi. Veikali vai ražotāji nevar strādāt mīnusos - kā viņi pastāvēs, kā spēs dot darbu un maksāt algas? Protams, ka restorānā mums nesāks pasniegt puravu zaļās lapas, seleriju mizas vai vistu kaulus (vai tad pēc tā mēs gājām romantiskās vakariņās uz restorānu?) Mēs vēlamies savu ģimeni barot daudzveidīgi, garšīgi, un ne jau ar bojātu ēdienu. Tātad - pārtikas atkritumi būs. Jautājums tikai - vai tiešām tiem būtu jābūt tik lieliem?

Kas būtu jārisina valdībai, ražotājiem un tirgotājiem?

1) nenoteikt taisnuma, resnuma un garuma standartus dārzeņiem un augļiem; tas nav tik vienkārši kā šķiet - uzreiz sarežģās iepakošanas un transportēšanas jautājums. Bet es ticu, ka tas ir risināms. Vismaz attiecībā uz vietējiem produktiem. Ierīkot lielveikalā stendu, kurā par lētākām naudiņām var nopirkt visādus nestandarta dārzeņus un augļus?
2) atslābt uz derīguma termiņiem (noteikt tos garākus vai nenoteikt vispār, norādot vien ražošanas datumu) makaroniem, graudiem, pākšaugiem nu citiem sausiem produktiem, kurus, pareizi uzglabājot, ir grūti sabojāt; tātad - arī organizēt drošu glabāšanu (kas, manuprāt, jau tāpat ir tīri labi organizēta - ja pupas var sekmīgi glabāties 3 gadus, kas vainas 4. gadam? sabojāsies? un, ja arī - tad varbūt izmetam tikai sabojāto, nevis visas pupas, kas noglabājušās tos atļautos gadus, nešķirojot, kas labs, kas vairs ne?) Lielveikaliem atslābt uz apbrīnojami garu termiņu pieprasīšanu svaigajiem produktiem un produktu neiepirkšanai, ja šis termiņš ir kaut par dienu īsāks. Kaut vai - būt elastīgākiem. Vismaz mazliet. (Es zinu, tas nav nedz ērti, nedz viegli.)
Dažās valstīs (piemēram, Dānijā) eksistē pilnīgi oficiāli veikali, kuros tirgo pārtiku ar iztecējušu derīguma termiņu, kas vēl nav sabojājušies. Tikmēr pie mums ķer tirgū "kontrabandistus", kas šādu pārtiku tirgo no ratiņiem... Varbūt tā vietā vajadzētu organizēt higiēniskā un likumīgi atļautā veidā šādu pārtikas tirdzniecības veidu? Piemēram, nesen Francija pieņēma likumu, ka lielveikali nedrīkst izmest pārtiku atkritumos - tā ir jāatgriež zemniekiem, kuriem ir iespēja to pārstrādāt, vai jāziedo trūkumcietējiem, labdarības organizācijām u.tml. Zināt, kas ir pārtikas bankas? Tāda ir arī Latvijā.
3) atļaut to pārtiku, ko neizlietojam (piemēram, subprodukti, atgriezumi, produkti ar izbeigušos derīguma termiņu, tomēr vēl nesabojājušies, skolas ēdnīcās neizēstie ēdieni) likumīgi izmantot lopbarībā vai citu dzīvnieku (zoo, mājdzīvnieki u.tml.) barībā vai kompostēšanā - organizēt pārtikas šādu izmantošanu līdzīgi kā cenšamies rūpēties par plastmasas otrreizēju pārstrādi. Lai izvairītos no inficēšanās ar šādiem "atkritumiem", pietiktu ar termisku apstrādi - nav jāaizliedz pati izmantošana. Jā, tas prasītu vairāk darba, platību, tvertņu šķirošanai, transportēšanas sistēmu. Un vispār sistēmu. (P.S. Latvijā jau šobrīd ir atļauts izmantot augu valsts pārtikas produktus lopbarībā, taču tas ir ražotāja vai tirgotāja ziņā - izmantot lopiem, vai utilizēt kā atkritumus - skat. 8.pantu)
4) organizēt zveju tā, lai teju puse nozvejotā netiktu iegāzta atpakaļ jūrā ievainotā vai mirušā veidolā; nav ne jausmas, kas būtu jādara, lai tas kļūtu iespējams - kādi speciālisti varētu pakomentēt?
5) man vienmēr noasiņo sirds, kad tiek izkauti desmitiem tūkstošu dzīvnieku, lai novērstu kādas slimības izplatīšanos. Vai izzāģēti augļu koki. Šie dzīvnieki vai koki vēl nav inficējušies - tos iznīcina vienkārši, lai "drošs paliek drošs". Vai nav iespējamas kādas citas metodes? Analīzes? Tikai slimo dzīvnieku izkaušana? Izkaušana tikai infekcijas skartajā fermā, nevis sazin cik kilometru rādiusā? Arī priecāšos par speciālistu komentāriem.
6) kā novākt visu ražu (neatstāt to uz lauka). Lūk, daži iemesli, kāpēc tā mēdz palikt uz lauka: pārāk mazas tirgus cenas - neatmaksājas novākt; nepareizi lietoti pesticīdi - nedrīkst novākt; laikapstākļi, kas (tehnikai) neļauj novākt; darbaspēka trūkums - nav, kas novāc; slimības - novākšanai nederīga raža; nav pārstrādes vai uzglabāšanas telpu (pagrabi, ledusskapji, saldētavas, piemērots transports). Ir, ko parisināt. (Piemēram, kas man nāk prātā - pārāk mazas tirgus cenas. Varbūt eksports turp, kur cenas labākas? Varbūt pārstrāde? Varbūt atļaut salasīt trūkumcietējiem bez maksas, ja reiz tāpat viss sapūs uz lauka?)
7) uzlabot, modernizēt iekārtas, lai tajās paliktu mazāk atlieku smalcināšanas, pildīšanas u.tml. procesos. Ieviest inovācijas, tehnoloģiskos procesus, kas ļauj pārstrādāt "cūku līdz pat kviecienam" - ražot, pārstrādāt bez-atlikumu veidā pilnībā visas produkta daļas.
8) sadarbība ar valsts iestādēm ne vienmēr iet tik gludi: nereti importa pārtiku savlaicīgi neizlaiž pāri robežām vai caur ostām, un visu kravu nākas izgāzt miskastē. Padarīt pārtikas kravas prioritārākas, steidzamāk pārbaudāmas, vēl steidzamāk?
9) lielveikali cenšas piepildīt plauktus maksimāli - jo dāsnāk izskatās, jo labāk cilvēki pērk. Nereti šo apjomu, kas izmantots plaukta piepildīšanai, veikals nespēj pārdot. Atkritumi! Varbūt mazākus plauktus, lai izskatītos tikpat pilni? Piekraut "irdenāk"? Lielāku sortimentu, nevis lielāku viena veida kāpostu apjomu?
Vēl - par produktu izvietojumu plauktā. Ir plaukti, no kuriem izpērk ātrāk...varbūt to var izmantot ne tikai biznesa nolūkos, bet arī pārtikas izmešanas samazināšanai?
10) no ražotāju puses - reizēm pārtika nāk tikai tādos iepakojumos un ne citādākos. Piemēram, pa 50 gab. Ja veikalam vajag tikai 40...nākas tik un tā ņemt visus 50, un, ļoti ticams, liekie 10 (nu, labi, varbūt 7) nonāks atkritumos, ar nākamo pasūtījumu atkārtojoties scenārijam. Cik pa gadu? Cerams, veikals spēs uzaudzēt apgriezienus, lai pārdotu 50, vai ražotājs - piedāvāt dažādus standartiepakojumus.
11) Kas ir uzraudzīts un saskaitīts, tas ir kontrolējams. Ražošanas un iepirkumu apjomu plānošana un priekšpasūtījumi (forecast), atgriezto / izmesto preču uzskaite un utilizācijas uzlabošana (ziedošana, varbūt?), personāla apmācība (jaunām iemaņām), jau pieminētās iepakošanas (iekārtu un iepakojumu lielumu) iespējas - tas ir lauciņš, kas ļauj ražotājiem un tirgotājiem samazināt gan pārtikas izmešanu, gan savus zaudējumus, kas no tā rodas. Gan ASV, gan ES veica pētījumu (16.lpp), kas atklāja, ka vienkārši nepārdotās un izmestās pārtikas uzskaites ieviešana vien ievērojami samazināja ražotāju un tirgotāju zaudējumus šajā jomā.
12) Mediji - zināšanas ir spēks! Izglītot cilvēkus par gudru pārtikas patēriņu, skaidrot likumus, derīguma termiņus, uzglabāšanu - tajā ir, kur izpausties! Nevalstiskās organizācijas, kooperācijas, uzņēmumu sociālās kampaņas, blogeri un citas privātpersonas, kas jūt aicinājumu un ir zinošas - visi censoņi iesaistei un izglītošanai. Kā, teiksim, šī lieliskā kampaņa. Un vēl viss cits informēšanas un skaidrošanas darbs ārpus kampaņām, regulārā režīmā. Politiķi, ražotāji un tirgotāji - arī jūs varat izglītot pircējus: informācija uz etiķetēm, plakātiem veikalos, receptes, padomi utt. Kaut vai kā finansiāli ne visai izdevīga sociālā kampaņa, bet ilgtermiņā atmaksāsies gan izdevumos, gan ekoloģijā.
13) Ēdiens mēdz iet bojā arī transportlīdzekļiem iekļūstot avārijās (mūsu Salu tilts te laikam arī var palepoties ar dažu labu stāstu). Un pārkraujot, slikti iepakojot, nejaušības dēļ - tetrapakai saspiedies stūris. Pārdot nevar, izmetam. Uzlīmētas nepareizas etiķetes - tirgot nedrīkst, pārfasēt neatmaksājas, produktus nākas izmest. Konfiscē pārtikas kravu - varbūt ir iespējams atrast veidu, kā to neiznīcināt?

Jārēķinās, ka jebko no šī ieviešot, pārtika varētu mazliet sadārdzināties. Nečīkstam, labi? Mazāk pirksim - ietaupīsim, un miljoni izsalkušu bērnu paēdīs. Nebūs ĢMO jāaudzē, nebūs lietusmeži jāizcērt, lai planētu pabarotu.

Izrādās, pasaulei bads nedraudētu pat pie 9 miljardiem iedzīvotāju, ja mēs, biezie (proti - attīstīto valstu pilsoņi, pilsētnieki, to valstu iedzīvotāji, kur pārtikas aprite organizēta līdzīgi kā Latvijā), pirktu sendvičus arī no doniņām, neraizētos, ka starp spinātu lapām veikalā gadās arī kāda smilga, labprāt pirktu arī ļoti līkus banānus, burkānus un gurķus, interesantu formu un dažādu izmēru tomātus, pareizi glabātu nopirktos zaļumus un salātus, veidotu mazākas pārtikas rezerves, samazinātu zivju, gaļas un piena produktu patēriņu utt.

Ja (balsojot ar savu maciņu - ar savu izvēli veikalos) spiestu uz valdībām par likumu mainīšanu, un uz ražotājiem un tirgotājiem par šādas likumu maiņas ietekmēšanu, cik nu viņu spēkos.

Un pirmkārt jau rādītu ar pirkstiņu paši uz sevi - ko mēs paši varam darīt savu ieradumu izmainīšanā.
Zinājāt, ka viena ģimene Lielbritānijā gada laikā izmet pārtiku vidēji 600 mārciņu vērtībā? (kā Džeimijs Olivers to komentēja: - Galīgi prātā sajukuši, vai?!). ASV situācija ir vēl trakāka - izmesta tiek pārtika 2000 dolāru vērtībā. Katrā ģimenē. Ik gadus. Esam tik bagāti, lai tā šķiestos ar naudu? Turklāt, izmesta pārtika nav tikai pārtika - tas ir arī vesels iepakojumu kalns.

Kas būtu jārisina mūsu pašu mājsaimniecībā?

Nē, nē, pa miskastēm rakņāties nevajag (lai arī nespēju jums liegt to prieku)! Ir arī patīkamāki veidi apēst, nevis izmest ēdienu (lai tad to apēstu).

1) mazāk pirkt. Iet uz veikalu paēdušiem, ar sarakstu, vēl labāk - ar ēdienreižu plānu visai nedēļai/tuvākajām dienām = mazāk pavilkšanās uz akcijām un lieku produktu pirkumu (nelolojiet ilūzijas - mēs visi esam reklāmu un mārketinga varā. Cik bieži jums ir izdevies, aizgājušiem pēc maizes, iegādāties tikai maizi? Nemāniet sevi, apzinieties to - tad lielākas izredzes nobremzēt pirms kārtējais mārketinga triks nonāk groziņā). Lai izdevīgāka cena - pirkt sveramos produktus tieši tik, cik vajag (nevis lielos iepakojumus, kurus nevar izēst). Neveidot milzīgus pārtikas krājumus mājās. Tas ir grūti. Tādam krājējam kāmim, kā es, šīs rindiņas izklausās teju vai neiespējamā misija. Kā tad es laidīšu garām akciju (pērc vienu, otrs dāvanā! Bet vai es tos abus spēšu izēst? Vai es apēdīšu visu kukuli maizes (protams, cena ir izdevīgāka kā par puskukuli)?)?! Kā es dzīvošu, ja man mājās pēkšņi izbeigsies rīsi un šokolāde? Utt. Bet es apsolu piedomāt pie šī jautājuma. Katru mīļu iepirkšanās reizi. Starp citu - iepērkoties tirgū vai mazajos veikalos, es parasti nopērku mazāk pārtikas. Biežāk iepirkšos tur? Varbūt pirkt bio? Mazāk iznāk nopirkt, stiprāk žēl to izmest - dārgs taču!, labāks veselībai. Aizgāju arī uz lekciju par ēdienreižu plānošanu (tā bija lieliska lekcija - praktiska un iedvesmojoša!) - ceru, man tas palīdzēs ne vien mazināt pārtikas izmešanu, bet arī ietaupīt budžetu.
2) pirkt no zemniekiem, tiešajā pirkšanā - nesmādēt arī līkus gurķus, mazāka izmēra ābolīšus u.tml.
3) samazināt dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanu. Kaut kā ļoti utopiska (lai arī absolūti lieliska) man šķiet varbūtība, ka vairums cilvēku varētu dzīvot veģetāru vai vegānisku dzīvesveidu, tomēr samazināt gaļas, zivju, olu un piena produktu lietošanu jau nu gan mēs ikviens varam (kā būtu ar gaļas ēšanu nevis 2 reizes dienā, bet 2 reizes nedēļā? Kā to, starp citu, rekomendē uzturspeciālisti...). Gan pašu veselībai nāks par labu (skaties 8.lpp. onkologu padomi!), gan videi, gan dzīvniekiem, gan Āfrikas bērnu pabarošanai.
4) likt mazākas porcijas (nopērciet sev mazākus šķīvjus - tad tas notiks automātiski), apmeklējot restorānu vai kafejnīcu, neapēsto ēdienu iesaiņot līdzņemšanai un apēst mājās
5) apgūt receptes, kas ļauj izmantot labus produktu pārpalikumus, kurus citādi mēs izmestu. Piemēram, dārzeņu mizas, kātus, galus, kacenus, virsējās lapas utt. var salikt katlā, pārliet ar ūdeni un izvārīt dārzeņu buljonu. To var uzglabāt saldētavā. Brīvība no buljona kubiņiem, gardāki ēdieni, ietaupīta nauda (cik tieši? Ja es pērku dārzeņus, no kuriem vārīt buljonu, man 1 l buljona maksā ap 1,50 eiro; ja es izmetu visus dārzeņu atbirumus - man no tiem būtu iznākuši vismaz 2-4 l buljona). Neapēstajai maizei var ļaut sapelēt. Bet var arī pagūt pirms zaļo pūku parādīšanās maizi izkaltēt un samalt rīvmaizē, vai pagatavot grauzdiņus.
6) pareizi uzglabāt nopirktos produktus, pareizi izvietot ledusskapī, lai tie nesabojājas (piemēram zaļumi ilgāk glabājas nevis maisiņā, bet trauciņā ar ūdeni, kā puķes vāzē; siers - nevis plēvē, bet mitrā marlē vai ar bišu vasku piesūcinātā audumā utt.) un lai ir pārskatāmi - lai neaizmirstas pirms mēneša nopirkts krējums, jo bija noslēpies aiz kāposta;
7) pacensties apēst to, kas iegādāts (plānošana, plānošana, plānošana...), sasaldēt (un arī pēc tam apēst) uzreiz neizlietoto.
8) varbūt arī mums ir iespēja šķirot un kompostēt? Ziedot?
9) nemest ārā produktus, kam beidzies derīguma termiņš, ja tiem nekas nekaiš. Lūk, te variet palūkot eksperimentu, cik ilgi dažādi produkti bija bez bažām lietojami uzturā pēc derīguma termiņa beigām.
10) es pati izaugu daudzbērnu ģimenē - pieradu gatavot 10 cilvēkiem katru ēdienreizi. Man vajadzēja gadus, lai iemācītos gatavot 2 cilvēkiem. Silti iesaku - iegādājieties mērglāzi un mazus katliņus. Citādi nebūs, kas apēd pagatavoto - visbiežāk to diemžēl nāksies izmest.
11) Varbūt nerīkojam pārtikas izrīšanās vai ar pārtiku mētāšanās festivālus? Ir taču alternatīvas. Mētājamies ar smiltīm, krāsām...pārtikas atkritumiem? Ja reiz tik ļoti daudz prieka un svētku sajūtas sagādā apmētāšanās. Un stulbas tradīcijas tik svētas.

Ko varētu darīt lietas labā sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi? (vēl papildus pamatīgai uzskaitei, analīzei un plānošanai)

1) veidot ne tik plašas ēdienkartes un pēc iespējas retāk veidot zviedru galdus (ak, skaistie svētdienu branči!). Plaša spektra ēdienkarte prasa lielākus pārtikas produktu uzkrājumus, un līdz ar to - sekmē arī tās izmešanu. Savukārt zviedru galda pārpalikumus bieži vien nekā citādi vairs nevar izmantot pārtikas drošības noteikumu dēļ (bet varbūt kompostēt tomēr var?)
2) konditoreja cep ik rītu svaigas bulciņas. Grūti precīzi paredzēt, cik daudz kura veida smalkmaizītes šodien nopirks. Jo vairāk bulciņu veidu, jo lielāks risks, ka vakarā būs lielāki pārpalikumi. Kur paliek līdz veikala slēgšanai neizpirktās? Atkal būšu laimīga dzirdēt iesaistīto domas par šo.
3) pārdot gatavo ēdienu uz svara, nevis likt strikta lieluma porcijas - mazāk pārtikas paliks neapēsts.
4) zināt, ka frī kartupelīšu derīguma termiņš ātrās ēdināšanas restorānos ir vien dažas minūtes, un tad neizpārdotie lido atkritumos? Varbūt var kaut ko darīt lietas labā, lai tie nebūtu jāmet ārā tādos apjomos vienkārši tādēļ, ka "drošs paliek drošs", minūtes ir pagājušas? Garāku termiņu, atbilstoši patiesajam kartupelīšu drošības ilgumam? Vēl kādas idejas?
5) interesanti fakti par ēdināšanu skolās...pārtikas izmešanu samazināja: pusdienlaika pagarināšana par 10 minūtēm; ļaušana skolēniem pašiem regulēt porciju lielumu un salātu sastāvu (oi, papriku es neēdu, krējumu man nedrīkst, man bez sīpoliem...tak ņemiet un ielieciet sev paši, ko ēdīsiet!); pusdienu pasniegšana vēlāk, kad bērni tiešām izsalkuši (neliels pētījums / aptauja no skolas personāla puses - kad bērni sāk sūdzēties par izsalkumu, cikos viņi gribētu ēst, mazliet pārplānots stundu grafiks, un lieta darīta!); kā ēdiens ticis nosaukts un kur izvietots (tostarp tas ļāva palielināt veselīgā ēdiena, kā dārzeņu un augļu patēriņu junk food vietā); atļauja paņemt pārpalikušo porciju līdzi apēšanai vēlāk; speciāls galdiņš, uz kura nolikt ēdienreizē paņemtās, tomēr neizlietotās neatvērtās paciņas (kā kečups, saldums, cukurs u.c.)
6) neapēsto pārtikas atkritumu šķirošana un ziedošana (zoodārziem? kompostam zemniekiem? skolas dārzam?)