Trejdeviņi pusdienas / Deviņi

Ehhhh, patīk man Latvijas restorāni! Nu kur vēl jūs varētu par padsmit eiro smalkā restorānā pielikt pilnu māgu ar prasmigi pagatavotu, glīti servētu, viesmīļa klātpienestu ēdienu? Nu, nekur - tikai Latvijā pagaidām ir tāda izēdāju paradīze!

Tā nu es, padzirdējusi par jauna restorāna atvēršanu, teciņiem vien metos uz Antonijas ielas pagrabiņu, kas saucas "Deviņi". Ienākot restorānā, divas lietas man uzreiz bija skaidras - gribētos palūgt dizainera tālruņa numuriņu: interjers ir izdevies vienkārši filigrāns! Un otrkārt - kas tā par déjà vu sajūtu? Tāda laba, laba... Kur, kur tādu es jau esmu piedzīvojusi?...

Nu labi, tagad citas prioritātes. Dodiet man latte, viesmīl, un nesiet ēdienkarti - tūdaļ es izvēlēšos!

ĒDIENKARTE. Tā sākas ar stāstu par latviešu rakstiem un zīmēm - teksts sīkiem burtiņiem, diezgan garš - nospriežu, ka, ja ilgi nenesīs ēdienu, būs ko pastudēt. Šķiru ēdienu listi. Pārlapoju un nopriecājos - veģetāriešiem aš teju vai desmit ēdienus saskaitu. Krēmzupa (nu tas skaidrs, ieraudzīt citu veģetāro zupu būtu bijis šoks, bet tā - viss tradicionāli un bez pārsteiguma), pāris salāti, vairāki pamatēdieni, putras un deserti. Super! Dikti mīļi piestrādāts pie ēdienu nosaukumiem. Karbonāde tagad mums saucas "Rakstā sista cūkgaļa" (dzirdat Gatves deju, trejdeksnīti ieskanamies?). Vai, piemēram - "maltās gaļas saktiņa". Tas tev nav kaut kāds pikucis, kotlete vai cits kāds tamlīdzīgs izstrādājums. Tā ir saktiņa. Māksla. "Baltijas ēriņģīte ar pampāļiem un biezpienu". Nu burvīgi! Burvīgi.
Protams, ja latviešu virtuve, tad ēdienkartē ir arī slavenie pelēkie zirņi. Bet vispār, zināt, ko jums teikšu? Ēdienkartē ir tik daudz dažādu jēdzīgu ēdienu, kas ir ļoti tipiski tam, ko mēs te ikdienā ēdam, tomēr nav ne franču virtuve no latviešu produktiem, ne arī dīvaini zemnieku strebekļi, ko tikai paši latvieši vien spējīgi saprast - tātad, šurp varētu atnākt, ja kādu ārzemnieku gribētos iepazīstināt ar latviešu nacionālās ēšanas īpatnībām. Būtu gan tautiski, gan reizē ēdami un saprotami.
Cenas patīkami pārsteidz. Biju gatavojusies uz skarbu cenrādi, bet te - dārgākais ēdiens maksā 14,69 eironaudiņas (steiks ar pelēko zirnīšu terīni un Rīgas balzama mērci), bet pārējie apmēram 4 - 7 eiro. Tas nozīmē, ka šurp var nākt vienkārši pusdienās - par picērijas cenām varēs paēst kā pie saimnieku-smalku ļaužu galda. Prieks, kur rodies!
Iesmaidu mazliet arī par to, ka cenas nav garlaicīgi noapaļotas, bet atstāti visādi interesanti cipariņi. 4.19. 5.29. 3.90.
Labi, esmu izvēlējusies. Paceļu skatienu, lai sauktu viesmīli, bet saukt nenākas - viesmīlis acumirklī pamana, ka esmu izvēlējusies, un jau nāk.

ĒDIENS. Kafiju es palūdzu ne tāpēc, ka plkst. 16:00 man ļoti vajadzētu kofeīna devu. Es gribēju zināt, vai tā būs dzerama. Iemalkoju savu latte un atslābstu - labi! Kafija ir pareiza - salda arī bez cukura, garda, smaržīga. (Ir pāris vietiņas Rīgā, kur var dabūt vēl garšīgāku, bet šī ir laba, baudāma, īsta kafija. Tātad - šurp var nākt arī pusdienās, var nākt arī pasēdēt ar draudzenēm, vai vienkārši nākt iedzert kafiju.)
Bet ne jau kafiju es šoreiz te atnācu dzert. Tātad - ēdiens!

Viesmīlis man saka, ka porcijas būšot nelielas. Un es šim jokplēsim arī ņemu un noticu. - Forši! - nodomāju. - Varēšu nogaršot to, to un visu ko, lai kārtīgi ievērtētu piedāvājumu.

Kad man atnes pirmo izvēlēto ēdienu - dārzeņu salātus un Jāņu sieru sinepju mērcē - es saprotu, ka būšu paēdusi jau no zaļbarības vien. Porcijas ir GIGANTISKAS! Tās nav restorāna un pat ne ēdnīcas porcijas - tās ir īstenas latviešu porcijas. Ērmanītim dizainētas.

Ķeros klāt salātiem. Sinepes liktas ar gaumi, dārzeņi svaigi, Jāņu siers (sadrupināts baltais biezpiena siers, nevis tas dzeltenais ritulis) ar savu ķimenīti un fetai līdzīgo sāļumu perfekti sader kopā - te nevis mērce, bet gan tieši siers no zaļām lapām izveido īstus salātus. Man personīgi paprika galīgi neiet klāt šai buķetei. Iekožos biešu lapiņā - un, re, kur tā ir, tā īstā, tā pareizā garša! Krāsnī ceptu bieti te šajos salātos paprikas vietā būtu jāliek, un tad mans iekšējais gardēdis pīkstētu labsajūtā pie katra kumosa! Jē, bietei te būtu jābūt! Sarkanai, dzeltenai un tai balti-sārtajai, skaistajai. Sastumju papriku šķīvja malā, un - ammmm! - gardu muti notiesāju salātus, kuros man nekas vairs netraucē, lai arī līdz pilnai laimei bišķi pietrūkst (bietes).

Nākamais uznāciens - makaroni ar meža sēņu mērci un zaļajiem zirnīšiem. Es jau teicu par porcijām, ja? Porcija ir milzīga! Varžbļoda, ar kaudzi pilna ar makaroniem!
(P.S. Mēs te Latvijā pastu saucam par makaroniem. Tas itāļiem - zināšanai. Atnes penne, bet saprotiet pareizi - mums te visi makaroni saucas makaroni, jo mēs esam latvieši, un šis ir latviešu, nevis kaut kāds itāļu restorāns!)
Ir burtiski 5 sekundes pāri al dente stadijai, un citu reizi es būtu gatava piemaksāt vēl kādu eiro pa virsu, lai mērcē būtu tikai meža sēnes, bez šampinjoniem. Tomēr visādi citādi ēdiens ir gards. Pirmkārt - tas nesastāv no sīpoliem un ķiplokiem, kā latvieši mēdz bieži gatavot visus ēdienus (starp citu, salātos arī nebija ne viena, ne otra, iedomājieties, cik stilīgi?!). Es tos vispār te nejūtu, un tas man ļoti, ļoti patīk. Otrkārt, ēdiens nav sasālīts, kā latvieši mēdz sālīt. Un tas ir superīgi! Un treškārt, ēdiens nepludo  treknumā - tas ir tieši tāds, lai patīkami ēst, labi garšo, un neliek mocīties ar vēdera smagumu vai sirdsapziņas pārmetumiem par kalorijām. Perfekti.
Viesmīlis saka, ka makaroniem pa virsu uzliktais siers ir Latvijā ražots parmezāns. Pēc parmezāna negaršo it nemaz. Toties teicami sader ar sēņu ēdiena garšu. Notiesāju visu šķīvi, un, ja vien šobrīd nesēdētu pie galdiņa smalkā iestādē, būtu arī izlaizījusi.

Laiks desertam. Sēdu un gaidu...un sagaidu cerēto! Jāaaaaa, nu protams - kas tas par latviešu restorānu, kurā nav ēdiena burciņā!!! Un arī te tāds ir! Rupjmaizes kārtojumu ar ķirbju musu un meža ogu mērci. Drīkst, es šito burciņu (un vēl kādas četras tādas pašas) paņemšu līdzi?! Nu vienkārši tīiiiiik labi garšo! Deserti restorānos nereti sirgst ar divām vainām - vai nu tajos cukura par daudz, vai arī par maz. Bet te - trāpīts ideāli! Rupjmaize sulīga, ar kraukšķīgām ķirbju sēkliņām iekšā, muss daudz gardāks par putukrējumu (un pat tāda ķirbju neēdāja kā es ēd to laimīga) un meža ogu mērcīte bez jebkādas jēluma vai sintētiskas piegaršas - patīkami saldskāba. Viss kopā ir kā dziesma - teicama senā dziesma jaunās skaņās. (Tiem veģetāriešiem, kas strikti pieturas standartam, noskaidroju - muss satur želatīnu. Neko darīt, tāda ir dzīve. Bet olas nesatur - arī to noskaidroju.)

Ja nu man par kaut ko ir pienākums saraukt degunu (kritiķim taču tā pieklājas, ne?), tad vienīgi par to, ka minerālūdens no Itālijas. Latviešu restorānā?! Mums nav savu minerālūdeņu?

ATMOSFAIRA UN APKALPOŠANA. Linu salvetītes un dīvānaudums, kā arī ēdienkartes vāciņi, balta apmetuma sienas pārmaiņus ar gaišu ķieģeļu sienām, gaišs koks. Pie sienām dzeltensārtas glezniņas ar latviešu tautiskajām spēka zīmēm. Aizkariņi starp galdiņiem - introverto latviešu mentalitāte tiek respektēta. Ūdens glāze ar rieviņu pa vidu - sākumā nodomāju, ka tāds glīts dizains, bet, kad paņēmu rokā, sapratu, ka praktiskā latvieša dizains: rieviņa palīdz noturēt glāzi, lai tā nejauši neizslīd no rokām. Ļoti skaisti un ļoti ērti.
Mūzika mazliet neklapē kopā ar latviskumu interjerā: Iļģi vai Auļi, vai Astro'n'auti vai Karmafree man liktos daudz iederīgāki. Toties nav šlāgeris un nav par skaļu - par to vien jau žetons.
Virtuves troksnis vismaz pirmajā zālē dzirdams mazliet par daudz - gaisotne šķiet gana solīda pusdienošanai kopā ar svarīgiem biznesa partneriem, bet tad rezervējiet galdiņu otrajā, dziļākajā telpā, tur būs labāk.
Tomēr galvenā balva šodien aiziet viesmīlim. Sen kaut ko tik labu nebiju piedzīvojusi.
Organiski nepanesu tos sintētiskos smaidus, sulainīgo klanīšanos, pārmērīgo komunikabilitāti, jautājumus nelaikā un nevietā, ko daudzi restorāni (vai varbūt paši viesmīļi?) acīmredzot uzskata par labu apkalpošanu (vienlaikus atstājot nemanītu, ka rēķins jāgaida bezmaz nedēļām ilgi, vai uz galda nav salvešu). Tad nu lūk - "Deviņi" ir pavisam cits gadījums!
Ak, mans dievs, cik jauki! Attiecīgajā brīdī neesmu vienīgā ēdāja restorānā (lai gan viesmīlis gan ir vienīgais, turklāt vēl arī barista un kasieris vienā personā), bet ēdieni tiek nesti raiti - divas sekundes pēc tam, kad esmu izēdusi (un nevis raujot nost pusēstu vai aizmirstot par mani uz nākamo pusstundu) viesmīlis ir klāt un virtuozi novāc izēstos un vietā atnes jaunus šķīvjus. Sarunas ir dabiskas, interese par to, kā man garšoja - tad, kad maina šķīvjus, nevis tad, kad man pilna mute salātlapām - tik patiesa, ka par to bieti, kas liekama paprikas vietā, man tā nevilšus izspruka tiešā tekstā. Reakcija uz to pilnīgi adekvāta - nerodas nekāda neērtības sajūta, un es pat ne uz sekundi nesajūtos vainīga. Īsāk sakot - nododiet viesmīlim sveicienus, es viņu dievinu! Es ne mirkli nejutos traucēta vai pamesta, bet visu pusotru stundu jutos saņēmusi visu klientam pienākošos rūpību, laipnību un uzmanību precīzi vajadzīgajā brīdī un devās. Tas bija vienreizēji, atkārtojiet uz bis!, lūdzu!

Pag, pusotru stundu?! Kā tā palidoja, ja es pat nemanīju?!
Un te es sapratu, kas tā par pazīstamo labo, labo sajūtu. Tāda vienmēr bija nu jau vairs nepastāvošajā Ladiga kafejnīciņā Mūkusalas ielā. Es tur bieži ēdu pusdienas - labs ēdiens par patīkamām cenām, un tur bija smalki, tomēr mūsdienīgi un brīvi: nevajadzēja stīvi sēdēt taisnu muguru un baidīties, ka tik nepaņemu nepareizo dakšiņu. Es tur mēdzu ieskriet stresaina, darbs darba galā, telefons zvana...un uz stundu laiks apstājās. Bija tikai atmosfēra un teicams ēdiens.
"Deviņi" ir tieši šī pati gaisotne. Es pusotru stundu ēdu garšīgu ēdienu un nedomāju ne par ko citu, kā tikai par ēdienu, un izbaudīju to, un neviens un nekas netraucēja manu ēdiena meditāciju.
Lūk, kāpēc es šurp nākšu vēl. Tikai neaizveriet, lūdzu, ciet šo restorānu - es šurp gribu nākt vēl. Vēl daudzreiz. Paturiet to viesmīli un pielūkojiet, lai viņš "nesabojājas", un paturiet šo atmosfēru - paldies, tas bija fantastiski!
----------------------------------------

Eju mājās. Esmu tā pieēdusies, ka dziļi atskārtusi vārdu "līdz acīm" patieso nozīmi.