Neticamais stāsts

Jūs neticēsiet, kas man vakar atgadījās!

Biju aizgājusi uz sadzīves tehnikas veikalu. Izpārdošana. Cilvēku ka biezs. Bet man tak ar' tās atlaides gribas!
Un es šajā biežņā uzgāju...ja man stāstītu, es neticētu!...pārdevēju, kurš reāli rubī fišku tajā, ko pārdod! Variet iedomāties?! Pilnīgi nejauši! Pirmais, ko paraustīju aiz piedurknes!

Uzdodu viņam jautājumu:
- Ar ko šis lētākais atšķiras no tā dārgākā?
[un esmu pilnībā morāli un fiziski gatava dzirdēt tradicionālo "ar dizainu", "ar izmēru", "ar cenu" vai ko tamlīdzīgu. Vai arī to cipariņu un pārgudro ķīniešu valodas vārdu bēršanu, kuri jau tāpat stāv uzrakstīti ierīcei blakus uz cedelītes, un man nav saprotami tagad, un nez vai būs saprotami pat kādā no nākamajām dzīvēm.]
...bet nē!!! Viņš sāk man prasīt, kam man to vajadzēs, ko es taisos bildēt, sāk norādīt uz sīkām niansēm, kuras es ar savām četrām ērgļa acīm nebūtu pamanījusi nemūžam, stāsta, ko man dos tas vai šis, iesaka, kā viņaprāt, man būtu gudrāk ieguldīt savu naudu - kur būs jēdzīgāka atdeve (pirkt dārgāku šo un piepirkt klāt lētāku to, vai arī tomēr labāk ietaupīt uz šo, bet tajā naudu nežēlot, jo tad būs tā un šitā, un praktiski iznāks tā un tā, redz, skatieties - salīdzinājumā ar to, iznāk šādi...).

Es uz viņu skatījos aizdomu pilnām acīm. Nenoticēju. Piezvanīju draudzenei, kas arī šitajos aparātos orientējas labāk kā es receptēs, un noprasīju, vai man nebāž batonus ausīs. Viņa sāka man bērt jautājumus, kurus es spēju atkārtot pārdevējam tikai fonētiski - respektīvi, jau pieminētajā ķīniešu valodā. Bet džeks visu saprot! Iedomājieties?! Viņš momentā zina, par ko ir runa, un zibenīgi atbild, jā vai nē, norāda plauktā pieminēto liberiņu, ja tāds tiek prasīts (dažs labs no tiem klāt piepērkamajiem labumiem maksā kā mersedess), un manas aizdomas pilnībā apstiprinās - viņš tiešām to zina un saprot! Ej. Tu. Nost.

Nolikusi klausuli, es vēlreiz uzmetu aizdomu pilnu skatienu pārdevējam. Gribējās aptaustīt viņu, vai ir īsts. Vai man nerēgojas.

Bet visfantastiskākais šajā stāstā ir tas - KUR es viņu uzgāju. Ja man stāstītu, es neticētu. Elkorā!!! EL-KO-RĀ! Parasti viņš strādājot Alfā.
Es viņu tur atradīšu. To spēļmantiņu es pirkšu pie viņa. Un visu citu arī, kamēr vien puisis tur strādās.
(P.S. Šobrīd viņš jau dara kādus citus darbus, domāju, tikpat labi, kā darīja pārdevēja darbu.)
________________________

Esmu Alfā. Eju pie sava Elmāra. Tā paša, kuru solījos atrast, lai nopirktu fotoaparātu. Kopš atlaižu dienas pagājusi jau gandrīz nedēļa. (Tulkoju - spējat iedomāties, cik simtus cilvēku viņš pa šo laiku jau paspējis apkalpot, un redzēt nākam un ejam).

Viņš ne tikai mani atpazina. Viņš atcerējās, kādu fotoaparāta modeli es izvēlējos. Ej. Tu. Nost.

Bet ar to vēl viss nebeidzās. Viņš iedomājās man piedāvāt papildpreci. Nevis "Šokolādīti, sērkociņus?" stilā, bet patiešām - ar domu par manām vajadzībām. Proti - viņš pajautāja, vai man ir somiņa fotoaparātam. Es pati nemūžam nebūtu iedomājusies, ka tam aparātam varētu vajadzēt vēl arī somiņu. Bet, kad viņš pajautāja - es momentā aptvēru tādas somiņas lietderību. Kā es citādi ņemtu, nēsātu līdzi to aparātu? Kur es to uzglabātu mājās? Lai nesasitas, lai stikliņš nenoskrāpējas, lai ērti... Sajutos tik pateicīga par to, ka man nebūs jādzenas uz veikalu vēlreiz, lai nopirktu somiņu - es to varu nopirkt uzreiz, pie vienām sāpēm. Aleluja!
_______________________

Fotoaparāts kalpo man jau trešo gadu. Katrreiz, paņemot to rokās, man pārveļas patīkamu atmiņu un emociju vilnis - akdies, cik tas bija forši, pirkt šo aparātu!
Cik milzīgu pievienoto vērtību mantai spēj iedot līdzi profesionāls pārdevējs!

Pāreju acīm pār savu māju. Nobraucu ar rokām gar apģērbiem uz pakaramā. Pacilāju traukus. Pagatavoju kafiju kafijas automātā. Katram no viņiem ir savs pirkšanas stāsts. Kādu stāstu Tu, pārdevēj, iedosi līdzi savam pircējam?


Citi raksti


Pievienot komentāru