Par izsalkumu

Vakar biju ļoti izsalkusi. Piebraucu pie Sky, nopirku Pik-Nik siera nūjiņas un diedzētas Ķīnas pupiņas, atgriezos mašīnā un badīgi uzklupu tikko nopirktajai pārtikai. Pilnībā aizrāvusies ar stumšanu vaigos, es kodu nūjiņas, lieliem kumšķiem ņēmu ar pirkstiem pupiņas un bēru mutē, un tad atkal kodu sierā...

...tikai paēdusi es pamanīju, ka blakus stāvošajā džipā sēd sieviete un skatās uz mani. Viņas sejas izteiksme nepārprotami liecināja, ka viņa redzējusi visu manu rijības manifestāciju. Es no šī skatiena sajutos tā, it kā būtu publiski kakājusi, nevis savā mašīnā ēdusi.

Es pasmaidīju. Iedarbināju mašīnu un pagriezos izbraukt no stāvvietas. Atcerējos kādu sen, sen, vēl pavisam agrā jaunībā lasītu armēņu dzejnieka dzejoli.

"Ja brīnies tu, garāmgājēj,
un jūties mazliet kā cirkā,

kad es,
atvēris muti pret visu ielu,
laužu maizi no klaipa, -

kāpēc tad tu nebrīnies par
to, ka es,
tāpat kā i tu,
reizēm esmu šausmīgi izsalcis."