Ēdienu dēmoni

     Viena no cilvēka psiholoģiskajām īpatnībām ir tāda, ka cilvēks ir gatavs izmainīt visu, ko vien vēlaties, tikai ne vissvarīgāko. Gatavs izmainīt jebkuru savu attieksmi, lai tikai nevajadzētu mainīt lietas būtību. Nemainīt to, kas visvairāk sagandē dzīvi. Tā vismaz apgalvo psihoanalīzes klasiķis Alfreds Ādlers. "Līdzko tuvosieties patiesajam problēmas cēlonim un norādīsiet uz to, esiet gatavi, ka jūsu klients jūs sāks ienīst," - tā viņš esot brīdinājis savus kolēģus.

     Es nevēlos, lai jūs mani ienīstu. Tāpēc pievērsīšos (vismaz sākumā) tam, kas nav patiesās / lielākās veselīga vai neveselīga uztura problēmas. Jo tieši tām pievērš ārkārtīgi sakāpinātu interesi gan mediji, gan paši veselīgā uztura piekritēji, un pat bieži vien arī tradicionālās un netradicionālās medicīnas un uzturzinātnes speciālisti. (Jo mēs visi esam cilvēki.) Tieši par šīm "problēmām" cilvēki ir gatavi diskutēt stundām, tieši šos produktus pasludināt par visa ļaunuma sakni vai visu problēmu risinājumu, cīnīties un mirt par šīm idejām, dedzīgi aizstāvēt, skrupulozi ievērot līdz pēdējam miligramam, līdz pēdējam elpas vilcienam. Lai gan būtībā tas vai nu vispār pieder tuftoloģijas kategorijai, vai arī ietekmē mūsu veselību ļoti minimāli, nebūtiski.

     Tātad - kas ir tās problēmas, par kurām savā uzturā jūs drīkstat vai nu neuztraukties vispār, vai arī uztraukties ne ātrāk kā rīt:


 

NĀTRIJA GLUTAMĀTS, E 621

     Par šo brīnišķīgu rakstu uzrakstījusi jau uztura speciāliste, slavenā mītu atmaskotāja, Ksenija Andrijanova.
     Es pie reizes komentāros apjautājos par to vai gadījumā glutamīnskābe (dabīga aminoskābe, kas atrodama praktiski visos olbaltumvielas saturošos produktos) nav bišķi kaut kas cits nekā glutamīnskābes nātrija sāls forma (E621), uz ko saņēmu šādu skaidrojumu:
     "Organisma gadījumā atšķirības nav, jo gan sākotnēji uzņemtā glutamīnskābe, gan glutamāts tajā atradīsies vienā un tajā pašā formā pēc to uzņemšanas, kas atkarīga no vides pH (kuņģa skābaja vidē dominēs skābes forma, visur citur - sāls forma)."
     Te jauks raksts angliski par to, kā E621 mīti veidojās, un kādēļ mūžam dzīvi.
     Un te vēl viens raksts, ar iespēju palasīt visus pētījumus, gan ar pozitīviem, gan negatīviem rezultātiem, pētot glutamāta ietekmi uz veselību - autore ir bioloģe.
    

     Ja Jums jāizslēdz sāls no uztura, E621 var Jums pat palīdzēt - garšas pastiprinātājs, vai zin', pastiprina produktu pašu garšu (sāls īstenībā dara tieši to pašu). Tādēļ Āzijā nātrija glutamāts visās ēstuvēs stāv uz galda līdzās sālim vai tā vietā. Galvenais - zināt mēru. Letālais mērs pelēm esot 15-18g/ķermeņa masas kg. Pārrēķinot cilvēkos, vienam normālam pieaugušajam jāapēd vairāk kā kilograms tīra E621 vienā piegājienā. Lūk, šitā nedariet vis! Tas nebūs veselīgi. (Patiesībā zinātnieki iesaka nepārsniegt 3g tīra E621 dienā - ja šo spējat īstenot, Jūs esat drošībā. Neēdiet junk food - un viss izdosies!)
    
     No ājurvēdas viedokļa raugoties, atziņa ir precīzi tāda pati - visi izolētie, ekstraģētie, koncentrētie produkti ir pārspīlēta garša, tātad tumsībā. Tātad - jālieto maz. Atgriežamies pie tā paša - nevajag ēst ar lielo karoti no pakas, var tikai paretam kādu šķipsniņu pievienot ēdienam, ja nu diktam vajag pilnai laimei to garšas pastiprināšanu.
    
     No kulinārā viedokļa - viss ar glutamātu garšo "vegeta-style". Āzijas ēdienos, es uzskatu, tā ir autentiska un nepieciešama garša, kas rada tā dēvēto "umami". Citur es to lietotu labi ja reizi gadā. Vai, ja gribētu aizstāt sāli. Citādi - garlaicīgi. Ar citām garšvielām ir daudz jautrāk, dažādāk un garšīgāk.
    
     Pilnīgam sirdsmieram - mazliet statistikas: ap 1990. - 91. gadu ASV iedzīvotāji uzņēma vidēji pusgramu (580mg) E621 dienā, ekstrēmākie lietotāji - līdz 4,7g. Kamēr Japānā un Korejā viens cilvēks dienā apēda 1-2 g E621, ekstrēmākie ēdāji - līdz pat 10g dienā. 2014.gadā Ķīnas iedzīvotāji patērēja 55% no visa pasaulē saražotā nātrija glutamāta, Āzijas valstis kopumā - 88% glutamāta. Eiropieši ar saviem 3% - kusli zīdaiņa šļupsti...
(ja tagad savelkam šos skaitļus kopā ar visiem briesmu stāstiem - vajadzētu būt tā, ka Āzijā dzīvo visslimākie un visresnākie ļaudis. Vai tā ir?)
    
     Tāpat kā Ksenija un Agate Auzāne - silti iesaku, ieraugot produkta sastāvā E621, pavērtēt, cik tas produkts vispār ir piemērots sava ķermeņa apgādāšanai ar nepieciešamajām uzturvielām. Visbiežāk glutamāts tiek pievienots gauži pārstrādātai, nevērtīgai, rafinētai un neveselīgai pārtikai - pats būdams teju vai veselīgākā sastāvdaļa visā tajā draņķēdienā. Par glutamātu uztrauksieties rīt, bet jau šodien ejiet ar līkumu draņķēdienam - jo junk food gan ir īsta katastrofa veselībai! Lai E621 rāda Jums ceļu!

 

RAUGS

     Visu slimību un nelaimju cēlonis, vai ne? Slavens ir ezotēriskā pseido-guru Siņeļņikova grāmatas citāts par termofilo raugu, kāds dabā neeksistējot, un, ja ēdam ar raugu ceptu maizi, tad šis raugs mūsos turpinot rūgt un vairoties, līdz saēd mūsu iekšas lupatās / mēs mirstam no kādas šī rauga izraisītas slimības (izraisīt tas var jebkuru slimību, jo smagāku, jo labāk). Un populāra ir teorija par to, ka ar raugu raudzētas maizes ēšana veicina sēnīšu (kā kandida) augšanu mūsu organismā, tādējādi izjaucot mūsu mikrofloras balansu un caur kandidozi veicinot vēža un virknes citu (vislabāk - visu) slimību rašanos.

     Tātad. Ņemam slaveno termofīlo raugu (daži uzskata, ka tas ir svaigais maizes raugs, jo tajā ir dzīvas rauga sēnītes, kamēr citi - ka sausais, jo tajā atrodoties puspiebeigtas rauga sēnītes; izvēlieties atbilstoši savai pārliecībai), aplejam ar 60 C karstu ūdeni. Vērojam. Raugam vajadzētu augt un vairoties. Vērojums pakāpeniski pāriet ilgstošā meditācijā vai pat transā, jo raugs nevairosies - sēnītes tik augstā temperatūrā iet bojā. Un tagad iztēlojamies maizes mīklu - tā ir raugam piemērotā temperatūrā uzraudzēta, raugs pilnā sparā savairojies, un maize tiek likta 200 - 400 C karstā krāsnī cepties.
Kā jums šķiet: vai raugs, ejot bojā 60C temperatūrā, izdzīvos un būs spējīgs vairoties pēc izcepšanās 200 C temperatūrā?

     Otrs eksperiments. Ņemam termofīlo raugu, pārlejam ar kuņģa sulu. Nu labi, pieļauju, ka jums ledusskapī nestāv burciņa ar tieši šim gadījumam pietaupītu kuņģa sulu, tādēļ papētīsim teorētiski. Kuņģa sulas pH līmenis ir 0,8 - 3,5, parasti ap 2. Maizes rauga sēnītes iet bojā jau pie aptuveni pH 4. Jo kuņģa sula tieši tāpēc arī ir tik skāba, lai spētu sašķelt olbaltumvielas (no kurām pamatā arī sastāv raugs). Kāds secinājums izriet? Pat, ja jūs saēstos svaigu raugu, uzēstu pa virsu cukuru un apsēstos uz silta mūrīša - pat tad raugs nespētu jūsos vairoties, jo kuņģa sula padarītu savu slepkavniecisko darbiņu.

     Vai ar raugu ceptas maizes ēšana var veicināt kandidozes rašanos jeb tā dēvētās piena sēnītes vairošanos? Var. Bet nopelni te ir nevis raugam, bet gan miltiem - sēnītēm patīk cukuri, tās ēd ogļhidrātus, un, ja to ir pietiekami daudz, kandida vairosies ģeometriskā progresijā. Ja imunitāte būs par zemu, lai šo vājprātu ierobežotu, vai arī nenāks talkā kāds pretsēnīšu preparāts, kandidoze plauks un zels. Jo baltāki milti un jo saldāka mīkla, jo priecīgāk vairosies piena sēnīte. Vai tā maize bija ar raugu vai bez, kandidai būs dziļi vienalga.

     Vai kandidoze var veicināt vēža rašanos? Kandidozes rašanās saistīta ar zemu imunitāti. Vēža - arī. Kandidozi nereti novēro arī pacientiem ar citām saslimšanām, kas saistītas ar zemu imunitāti, kā diabēts vai AIDS. Kā jums šķiet? Kandidoze rada vēzi, vai tomēr imunitāte ir tā īstā problēmas sakne?

     Jā, bet kā tad ar mikotoksīniem? (Tēmā nepeldošajiem - mikotoksīni ir indīgi sēnīšu vairošanās / vielmaiņas blakusprodukti). Ievērtējiet mūsu organisma fenomenālās spējas - mūsu gremošanas trakts ar enzīmu un labvēlīgo baktēriju palīdzību veic tā dēvēto biotransformāciju: pirms uzsūkšanās zarnu traktā mikotoksīni tiek pārstrādāti nekaitīgos savienojumos. How cool is that?! (nospiediet linku un tad paritiniet mazliet uz leju līdz virsrakstiņam Biotransformation)

     Bet kā tad ājurvēda? Ājurvēda skatās šķībi uz visām sēnēm, ne tikai uz raugu. Jo uzskata sēnes un sēnītes par tumsībā, tama gunā, esošu produktu. Šādi produkti, saskaņā ar ājurvēdu, būtu jāēd iespējami maz. [varētu padomāt, ka raugu pie maizes liek daudz, ne? Krietni lielākos apmēros mēs uzturā lietojam citus tumsības produktus - gaļu, zivis, olas, konservētu pārtiku (kečups, marinēti dārzeņi, kūpinājumi utt.), izturētus sierus, rafinēto cukuru un miltus...no ājurvēdas viedokļa raugoties - varbūt pat labāk būtu tīru raugu ēduši...bet, lai nevajadzētu menedžēt būtisko problēmu, uzklupsim raugam - un aizbildināsimies ar ājurvēdu. Tāds ir samuraja ceļš!]

     Rauga pārpratumu putra varētu būt ievārījusies tik liela arī tāpēc, ka kandida (candida albicans) pieder rauga sēnīšu grupai. Tomēr tā nav maizes raugs (saccharomyces cerevisiae). Tāpat kā tā pelējuma sēnīte, kas sapūkojusies virs aizpērnās maizes rikas, nav tā pati pelējuma sēnīte, ar kuru gatavo Rokforas sieru.

 

SOJA

Tagad neapcerot ne “par”, ne “pret” ĢMO kā tādu, parunāsim par soju. Vispār un kā tādu. Un ne tikai ĢMO sakarā.

     Baumas par to, ka visa soja ģenētiski modificēta, ir stipri vien pārspīlētas. Un pārspīlējumam kājas aug no tā, ka lasām Amerikas blogus, un jebko, kas tur rakstīts, attiecinām nevis uz Ameriku, bet uz visu pasauli. Jā, ASV tā ir taisnība – dažādi avoti norāda atšķirīgus skaitļus, tomēr visi ir virs 90% - tātad, starp 93% un 97% ASV izaudzētās sojas ir ĢMO. Bet Amerika nav visa pasaule (zinājāt? Lūk!) Visā pasaulē izaudzēto soju aplūkojot, izrādās, ka ģenētiski modificēta soja veido ap 60% no kopējā apjoma. Kas ir ļoti tālu no atbilstības apzīmējumam "visa", vai ne?...

     ASV izaudzē apmēram trešdaļu no pasaules sojas ražas. Nākamās lielākās sojas audzētājas ir Brazīlija, Argentīna, Ķīna, Indija.
Eiropa, vismaz Eiropas Savienības ietvaros, ļoti piesardzīgi raugās uz ĢMO – to atļauj, gan audzēt, gan lietot pārtikā, gan ievest, bet ļoti ierobežoti (stingrā kontrolē, tikai dažus augus, un pat no tiem ne visu ir atļauts dot cilvēkiem ēst), un ārkārtīgi seko korektam marķējumam: lai gadījumos, kad ĢMO izmantots (un gala produktā šīs vielas ir vairāk kā 0,9%), tas tiktu norādīts etiķetē.
     Tātad – norāda, ja ir ĢMO. Nevis, ja nav.
     Proti – uz produktiem veikalā nav jāmeklē uzraksts : Nav ģenētiski modificēta.
     Ir jāmeklē uzraksts: ģenētiski modificēta, vai – no ģenētiski modificētas. Ja Jūs izlasījāt sastāvdaļu sarakstu, un tur nav ne vārda par “ģenētiski modificēts”, tad – nav tā soja ĢMO!
(un ikviens, kurš saka, ka etiķetēs jau var sarakstīt viskautko (mantra “nekamnevarticēt”), pilnīgi noteikti nav strādājis pārtikas aprites uzņēmumā, un nav redzējis ĢMO kontroli darbībā pēc iestāšanās ES. Elpojam mierīgi - vismaz 99% gadījumu marķējumam var ticēt. Arī tādēļ, ka, strādājot ES, izdevīgāk gan finansiālā, gan čakara ziņā ir sarakstīt visu, kā ir, nekā pēc tam sasmelt, ja kaut kas izrādījies “ne tā”)

     Iz pieredzes – lai arī es nekad nelaižu garām iespēju papētīt sojas produktu etiķetes, tikai vienu reizi 18 veģetārisma gadu laikā man izdevies atrast tādu, kas saucās “soja” un bija gatavots no ĢMO. Relax, uzelpojiet tak!

     Kurš ir visbiežāk Latvijā veikalos pieejamais produkts, ko gatavo no ĢMO sastāvdaļām?
     Pareizi – tā ir augu eļļa. (zinājāt? Lūk!)
     Bet nav dzirdēts, ka kāds, izdzirdot vārdu “eļļa”, tūdaļ iebrēktos “visa ir ģenētiski modificēta!” (un pareizi ir, ka nebrēc. Jo tās ir vien pāris pudeles visā veikalā, un tās pašas nāksies ar uguni meklēt). Toties, kā tik kāds piemin soju, šī mantra nāk komplektā 100% gadījumu (tas atkal - iz pieredzes).
     Labā ziņa: turpmāk sarunās par soju Jūs varat izmantot iespēju paspīdēt ar savu informētības pakāpi – cēli paklusējiet. Jūs stāvat pāri tam mantru skandējošajam pūlim!
     Ja klusējat, tomēr dziļi sirdī arvien vēl mantra skan – izvēlieties bio soju: bioloģiskajā lauksaimniecībā ĢMO netiek izmantoti, jo nav atļauti. Nekur. Ne sēklās, ne augos, ne aizsardzības līdzekļos, ne glabāšanā, ne pārstrādē – vispār nekur! Un tas tiek pedantiski kontrolēts. Ar analīzēm tai skaitā. Bioloģiskā soja ir visdrošākā izvēle, ja gribas izvairīties no ĢMO ar garantiju. Pat, ja "nekamnevarticēt" - bioloģiskā soja tik un tā būs visvairāk pārbaudītā, kontrolētā un turētā tālāk no ĢMO.

     Otrs populārākais veids (patiesībā – vispopulārākais veids), kā ĢMO soja tiek patērēta, ir lopbarība (85% pasaules sojas ražas pārstrādā eļļā, un atlikušo sausnu - galvenokārt lopbarībā. Cilvēki tiešā veidā, kā sojas miltus u.c. sojas proteīna produktus, no tā apēd tikai 2%.). Intensīvajā lauksaimniecībā mājlopus un mājputnus baro ar ĢMO saturošu barību (ir izņēmumi, bet es runāju par tendenci un situāciju kopumā). Tātad – netiešā veidā, ar pienu, gaļu un olām, mēs patērējam ĢM soju biezā slānī. Daudz biezākā, kā ēdot pašu soju.
     Un, kas skumji – tieši šis iemesls: ka soja ir izdevīga lopbarība (un ka gaļu mēs, cilvēki, ēdam tādos apjomos, ka šīs lopbarības vajag tik daudz), ir iemesls lietusmežu izciršanai u.c. vides problēmām, kas saistītas ar šo pupiņu audzēšanu (zinājāt, ka soja ir pupas? Lūk!) Ja soju izbarotu pa taisno cilvēkiem – to varētu audzēt vismaz 6 reizes mazāk. Nevienu mežu vairāk nevajadzētu izcirst. Apēd soju (gaļas vietā) – izglāb mežu!

 

     Nākamā mantra – jā, bet sojā ir fitoestrogēni! (tiek lietots arī nosaukums izoflavoni)

     Ir. Tie ir dāsni atrodami arī linsēklās, pilngraudu produktos, dīgstos, žeņšeņ saknē un granātābolos (zinājāt? Lūk!)
     Un kas vainas fitoestrogēniem? Ak, imitē/izjauc hormonu darbību?! Vēl viens pārspīlējums. Tad, kad tīri sojas izoflavoni injicēti tieši asinsritē (pelēm un žurkām), to darbība bijusi potenciāli nevēlama. Savukārt, ēdot soju, (turklāt cilvēkiem, nevis tikai pelēm) kopumā novēro gluži pretēju efektu - populācijās, kas regulāri un daudz ēd sojas produktus, un kuru organismā konstatē augstāku sojas fitoestrogēnu līmeni, konstatē arī ievērojami mazāk saslimšanu ar vēzi, osteoporozi, sievietēm retāk is PMS un mazāk izteikti menopauzes simptomi. Izsmeļošs skaidrojums par skaitļiem, situāciju, pētījumiem, secinājumiem, zinātnieku šaubām un droši noskaidroto - šeit. šeit. šeit.
     Šajā hormonu kontekstā, interesanti - kādēļ, tikko piemin pienu, visi nesāk raizēties, kā mūsu hormonu darbību ietekmē tīrs dzīvnieku izcelsmes estrogēns tajā? (zinājāt, ka pienā tas ir? Lūk!) Bet vajadzētu raizēties, krietni vairāk kā par soju. Lūdzu, te Hārvardas pētnieku viedoklis.
     Jā, bet kā tad vīrieši?! Ja nu viņiem krāniņš atkrīt, krūtis pieaug, hermafrodīti piedzimst? Mieru, tikai mieru – pētnieki meklē un meklē, bet tā arī nevar atrast nevienu pierādījumu, ka sojas patērēšana uzturā kaut kā nevēlami ietekmētu vīrietību. Pētījumus par šo tēmu variet pastudēt šeit, šeit, šeit, šeit un šeit. Un kopsavilkums (angliski) ar vēl dažiem linkiem - šeit.

 

     Mani pašu bieži vien spēj apskaidrot un mierināt statistika. Tad nu pabārstīšu cipariņus arī šoreiz: Āzijā (Ķīnā, kur soju tofu veidā lietoja jau tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras, un lieto šobaltdien; Japānā, kur soja ir tradicionāls un ikdienišķs pārtikas produkts) sojas patēriņš uz vienu cilvēku ir 8-10 reizes augstāks, nekā Eiropā. Turienes iedzīvotājiem kaut kas tādēļ kaiš? Uz vecumu lielākā daļa maina dzimumu? Izskatās, ka ķīnieši būtu kļuvuši neauglīgi, taisītos uz izmiršanu? Vai arī masveidā dzemdētu hermafrodītus (lai gan pēdējos 9000 gadus žļembājuši soju neiedomājamos apmēros)? Pietiks pārspīlēt!

     Kamēr Jūs ēdat soju kā pārtiku, un kamēr soja nav Jūsu vienīgā vai dominējošā pārtika, vai vienīgās pupiņas, ko lietojat – relax, tak uzelpojiet! Jūs dzīvosiet veselīgi, hormonāli sabalansēti un laimīgi! Vismaz – ciktāl sojai tas pa spēkam.

     Soja ir tikai pupas. Viens no pupiņu veidiem. Un nemaz nav obligāta - ne veģetāriešu, ne visēdāju uzturā. Nekas slikts nenotiks, ja šī pupiņa netiks iekļauta uzturā. Un nekas slikts nenotiks arī, ja tiks iekļauta uzturā.
(Galvenais, neķidājiet no tās ārā tīrus izoflavonus un nešpricējiet vēnā - soju visdrošāk ir patērēt, to ēdot.)

     Vispārējai zināšanu apvāršņa paplašināšanai - re, kur sīki aprakstīts un parādīts, kā soja aug. (klikšķinot uz bildēm, tās kļūst lielas un labi apskatāmas).


______________________________________________________

     Starp citu – modificēta ciete nav tas pats, kas “ģenētiski modificēta” (zinājāt? Lūk!). Modificēt nozīmē – pārveidot (piemēram, cietes gadījumā – parasti ar nolūku padarīt to par biezinātāju, nevis klīstera veidotāju). Pārveidot var visādi (ar temperatūru, ar baktērijām, ar spiedienu, ķīmiski utt.). Ne tikai ģenētiski. Ja gadījumā modificētā ciete (Ecipari: no E1440 līdz E1451) būs iegūta no ģenētiski modificētiem augiem, tad etiķetē pie sastāvdaļām būs rakstīts tā: modificēta ciete (no ģenētiski modificētas kukurūzas/kartupeļiem). Tas “ģenētiski” ir atslēgas vārds, nevis modificēta. Uzelpojam vēlreiz!

 

PALMU EĻĻA

Uzpeldot kārtējam savārstījumam par palmu eļļu, man piesmēlās. Nu ko var muldēt vienā muldēšanā?!

     Sāksim ar to, ka ir divu veidu palmu eļļas: eļļa, kas iegūta no palmas augļiem (tātad – palmu eļļa), un eļļa, kas iegūta no palmas augļu kodoliem (palmu kodolu eļļa). Tās ir divas dažādas eļļas – arī no sastāva un uzturvērtības viedokļa. Abas tiek izmantotas pārtikā.

Atšķirības? Palmu kodolu eļļā ir vairāk piesātināto tauku. Palmu kodolu eļļa ir bezkrāsaina – tajā nav karotīnu, kurus bagātīgi satur palmu augļu eļļa. Un kušanas temperatūra tām abām ir atšķirīga (skatīt 1. tabulu).

Jā, par kušanas temperatūrām runājot!
     Pirmkārt, baumas par abu veidu palmu eļļu kušanas temperatūrām ir stipri vien pārspīlētas. (skatīt 1. tabulu)
     Otrkārt - Jūs skolā bioloģiju mācījāties? Vai šajās stundās gulējāt pēdējā solā? Gremošana ir šķelšanas, nevis kušanas process! Noteikta ķermeņa temperatūra (36,6 C būtu pašā laikā) nepieciešama, lai mūsu gremošanas sistēmas enzīmi būtu aktīvi un spētu sašķelt taukus, ogļhidrātus un olbaltumvielas. Pašu tauku kušanas temperatūrai ar mūsu gremošanas sistēmas spēju tos šķelt/sagremot nav nekāda sakara. (Parādiet man, cik grādos kūst rupjmaize vai olas (ogļhidrāti un olbaltumvielas)! Tātad – tās nesagremojas un uzkrājas mūsu organismā?! Hallo, saprāta balss, mosties!)
     Iepazīstieties ar gremošanas procesu, un ik dienas skaitiet pateicības mantras savai 12-pirkstu zarnai, aizkuņģa dziedzerim un žultij – tad palmu eļļa asinsvados un smadzenēs neizgulsnēsies, bet veiksmīgi sašķelsies viegli asimilējamās taukskābēs, bet nesagremotie atlikumi izvadīsies caur ānusu.

     Cilvēka vielmaiņa ir baigi komplicēts process, vai zin’. Nekas nav tik vienkārši, kā gribētos (lai varētu saprast viens un divi). Pat zinātnieki īsti nesaprot, kāpēc vienā pētījumā rāda, ka augu piesātinātie tauki veicina, bet citā – ka neveicina sirds un asinsvadu slimību riska faktoru pieaugumu. Varbūt tāpēc, ka slikti ir nevis tauki paši par sevi, bet gan slikti ir taukus apvienot ar rafinētus ogļhidrātus saturošas pārtikas izrīšanos negausīgos apmēros. Varbūt tāpēc, ka ir atšķirība starp rafinētu, nerafinētu, hidrogenētu (cietinātu) vai daļēji hidrogenētu eļļu. Varbūt tā notiek tad, ja uzturā trūkst nepiesātināto taukskābju (šķidro eļļu vai zivju) un/vai piesātinātie tauki tiek ēsti par daudz. Varbūt no tā, ka piesātinātie tauki (un palmu eļļa tai skaitā) dāsni atrodami visādā draņķēdienā, un īstenībā vainīgs tas nevērtīgais ēdiens, nevis tauki. Varbūt viss trādirīdis ap augu eļļām (un palmu eļļu tai skaitā) ir tikai pārpratumi nekvalitatīvi veiktu pētījumu dēļ. Gan jau kādudien izstrīdēsies un izpētīs līdz galam. (ieskatam lasīt šeit, šeit, šeit un šeit)

Bet par sekojošām nostādnēm zinātnieki jau tagad ir vienisprātis:
     Transtaukskābes nerullē! Un visvairāk transtaukskābju ir daļēji hidrogenētās augu eļļās (pie tam būs pilnīgi vienalga, vai tā būs tieši palmu, vai jebkāda cita augu eļļa). (Pilnībā hidrogenētās augu eļļās transtaukskābju nav, ja kas). (Dzīvnieku taukos transtaukskābes veidojas dabiski, dzīvnieku vielmaiņas procesos, tāpēc gan sviests u.c. piena produkti, gan speķis transtaukskābes satur).
     Cepšana nerullē! Riska faktori varētu būt saistīti ar cepšanu (eļļu oksidāciju), nevis eļļas veidu. Tulkojums – saulespuķu eļļā cepti čipsi tik un tā ir neveselīgi čipsi. Tikpat neveselīgi kā palmu eļļā cepti. Varbūt pat neveselīgāki, jo palmu kodolu eļļa (kurā parasti fritē) ir daudz izturīgāka pret oksidācijas procesiem nekā citas augu eļļas.
     Rafinēšana nerullē! Rafinējot no palmu eļļas tiek atdalīti vērtīgie karotīni (tā no sārti oranžas eļļas pārtop gandrīz baltā) – tā zaudē, iespējams, vērtīgāko, kas tai ir; un eļļa tiek "sadalīta reizinātājos", dezodorēta, balināta un visādi citādi samocīta.

Un baigi mums tie tauki vispār vajadzīgi uzturā?

  •      Taukos šķīstošo vitamīnu uzņemšanai. K E D A. Kurš neēd taukus (nevis gaļu, kā ierasts uzskatīt), tam izkalst smadzenes un sabrūk skelets. Un vēl visādi noderīgi procesi organismā cieš no “kedas” trūkuma.
  •      Enerģijai. 2x vairāk kā no olbaltumvielām vai ogļhidrātiem. Enerģija ir siltums. Tie paši 36,6 C, kas vajadzīgi, lai sašķeltu ne tikai palmu eļļu, bet visu citu barību arī.
  •      Izolācijai. Kam nebūs – tas staigās apkārt, kauliem grabinādams, iekšējos orgānus pret tiem atdauzīdams.

Patiesības dziesma
Saucējs: Vai bez taukiem mēs varam būt veseli?
Koris: Nē!
Saucējs: Tātad – tauki ir veselīgi?
Koris: Jā!
Saucējs: Tātad – jo vairāk ēdīsim, jo labāk?
Koris: (puse kora: jā, otra puse: nē)
Saucējs: Tātad – jo mazāk, jo labāk?
Koris: (puse kora: jā, otra puse: nē)
Saucējs: Ko mums vajag, ko mēs gribam?
Koris: Labus taukus*. Labus daudzumus*.
Saucējs: Āāā-mēēēēēnnnn!
Klausītāji gavilē. Aplausi. Priekškars aizveras.

Neviena eļļa nav tikai slikta vai tikai laba. Galvenokārt ir sliktas receptes un slikti daudzumi.
     Sliktas receptes ir, piemēram, frī kartupeļi (cepti palmu eļļā, liellopu taukos vai jebkurā citā eļļā) - atslēgas vārds ir "fritēti", nevis "palmu eļļa". Slikta recepte ir putukrējums vai saldējums ar daļēji hidrogenētām augu eļļām sastāvā (un pilnīgi vienalga, kas tās par eļļām, jo viss sliktums ir daļējas cietināšanas procesā, kura dēļ rodas transtaukskābes). Slikta recepte ir riekstu krēms, kurā 56% cukura apvienoti ar 19% palmu eļļas - atslēgas vārds ir "par daudz cukura+tauki", nevis tas, ka eļļa ir palmu. Apvienojums ar sviestu vai pat ar olīveļļu būtu tikpat traģisks. Bet, ja šo krēmu sāksiet leksēt vēl arī ar lielo karoti no burkas, katrās brokastīs (kā reklāma aicina) - būs vēl sliktāk. Par to, ka tā ir palmu eļļa, varēsiet uztraukties rīt, galvenā problēma, kas te jārisina (jau šodien pat), ir pašu rijība. Slikti daudzumi, citiem vārdiem.
     Palmu eļļas patēriņam ir raksturīgi mežonīgi lieli daudzumi. Jo tā ir visražīgākā, tāpēc arī vislētākā eļļa, turklāt vēl arī visstabilākā pat bez hidrogenēšanas. Uzmanieties no daudzumiem. Sekojiet kvalitātei. Lai veselība ir ar Jums!
-----------------
* nerafinētus, nehidrogenētus, nesagandētus jebkādā citā veidā.
* runā, ka pieaugušajam ar kādiem 50g dienā ir ok. 2/3 no šiem gramiem lai ir nepiesātinātās taukskābes, un trešdaļa – piesātinātās.
____________________________________________________
     (par palmu eļļu ieguves vides, ētiskajiem un sociālajiem aspektiem varētu uzrakstīt vēl 5 rakstus, un tas būtu tikai ievads šajā skumjajā tēmā. Atteikšanās no neētiskajiem produktiem diemžēl neglābs situāciju - visticamāk, palmu vietā iestādīs kādu eļļas augu ar labāku slavu - bet tā kā jebkurš būs mazāk ražīgs, tad līdz ar to vajadzēs lielākas platības (lasi - tiks izcirsti vēl vairāk mežu, un nez vai saudzīgāk), lai iegūtu to pašu eļļas daudzumu, ko pirms tam ieguva no palmām. Tāpēc - lai glābtu pasauli, akcentam jābūt uz ētiskumu un saudzīgu attieksmi pret dabu, un nevis uz palmām. Kad vien iespējams, dodiet priekšroku tiem 10% gadījumu, kad palmu eļļa iegūta videi, dzīvniekiem un strādniekiem draudzīgā veidā. Un atcerieties, ka joprojām tikpat neētiska ir arī eksotisko augļu, kakao, kafijas, niedru cukura, rīsu un daudzu citu produktu ieguve. Jo godīgākus produktus no šiem izvēlēsimies, jo ātrāk pasaule mainīsies uz labo pusi.)
Lai ieskicētu problēmas apmērus (un kā problēma samilztu, ka palmu vietā sāktu stādīt mazāk ražīgus augus, lai nosegtu eļļas pieprasījumu), piedāvāju ielūkoties Zaļā Brīvība veidotajā infografikā:


 


MARGARĪNS

Līdz pat šīs vasaras vidum es dzīvoju svētā pārliecībā, ka margarīns - tie ir hidrogenēti augu tauki, bez piecām minūtēm plastmasa, pilni transtaukskābēm, un tādēļ - nevēlams junk food, no kā būtu visos iespējamos veidos jāvairās, kā vampīram no ķiplokiem.

Līdz vienā jaukā dienā mani uzaicināja vadīt sarunu par taukiem: mediji klausīsies, speciālisti runās, man jāuzdod gudri vai muļķīgi jautājumi, lai saruna ritētu raiti. Saruna izdevās brīnišķīga (nu - jo es taču esmu tik lieliska jautājumu uzdevēja, vai ne? kā gan varētu neizdoties!), turklāt šī saruna atnesa pārsteidzošas atklāsmes. Šodien te Jums izklāstīšu vienu, visspilgtāko atklājumu - nezināju, bet nu uzzināju, ka jau kopš 1990.ajiem gadiem Eiropas margarīnu ražotāji vienojušies labprātīgi izskaust no saviem produktiem transtaukskābes - ražot tikai un vienīgi tādus margarīnus, kuros to nav vairāk kā 2%. Praksē tas nozīmēja - atteikties no augu eļļu hidrogenēšanas. Radikāli izmainīt ražošanas tehnoloģijas. Turpmāk margarīns savu ziežamo vai sviestam līdzīgo tekstūru iegūtu nevis pateicoties cietinātām eļļām, bet gan dabiski cietiem augu taukiem - palmu, kokosriekstu u.tml., tos ar emulgatoru palīdzību sajaucot ar šķidrajām eļļām. 

Joprojām rit darbs pie likumdošanas, lai šo zemo transtaukskābju saturu produktos noteiktu kā obligātu normu - pagaidām likums atļauj visu ko un šādu pienākumu nenosaka. Taču jau vairāk kā 10 gadus Eiropas Savienībā ražotie margarīni tiek izgatavoti, neizmantojot eļļu hidrogenizāciju, bet gan tikai eļļu samaisīšanu. Fantastiski. Teikt, ka es aiz pārsteiguma gandrīz nokritu no krēsla, nozīmētu nepateikt neko. Man tas bija reāls atklājums! Ej tu nost, tiešām?!

Tiešām! Pat ar visu to, ka ilgus gadus strādāju pārtikas apritē, un lai arī zināju, ka likums prasa norādīt etiķetēs visu, kas ar eļļām darīts (rafinēts, hidrogenēts utt.), lai arī fanātiski lasu etiķetes visam, ko pērku, lai arī interesējos par ēdienu no rīta līdz vakaram, šitais notikums bija pilnīgi paslīdējis man garām nemanīts. Tikpat pārsteigtas bija arī uz sarunu uzaicinātās ārste un uztura speciāliste. Tātad - es neesmu vienīgā, kas nogulējusi tik revolucionāru atmodu! Mārketings, aū, kā jums izdevās to noslēpt no patērētājiem tik ilgu laiku, pastāstiet man, lūdzu, a? Par ko jums algu maksā?! To tak būtu vajadzējis izbazūnēt pa visu pagastu un kā mantru atkārtot katrā reklāmas rullītī!

Tūdaļ pēc pasākuma metos uz veikalu studēt margarīnu etiķetes. Un tiešām! Tiešām margarīnus ar hidrogenētām eļļām ar uguni vairs nesameklēsi! (Es vienu atradu - no Krievijas. Bet Krievija nav ES ražotājs. Loģiski.) Cik ļoti prāta uzstādījumi ietekmē to, ko mēs redzam vai neredzam, saskatām vai ne - biju tik ļoti sevi pārliecinājusi, ka margarīns un hidrogenēšana ir viens un tas pats, ka pat, lasot etiķetes, biju spējusi noignorēt to, ka pirms eļļu uzskaitījuma pazuduši vārdiņi "hidrogenētas/daļēji hidrogenētas".

Tātad. Ņemam margarīna paciņu, atrodam sastāvdaļu sarakstu. Tajā būs uzskaitītas izmantotās eļļas un viss, kas ar tām darīts. Ja tas ir labs margarīns - sastāvdaļu saraksts izskatās šādi: tikai eļļu nosaukumi, bez briesmīgā hidrogenēšanas vārda pieminēšanas. Savukārt junk food margarīnam (likumi joprojām atļauj tādus tirgot un ražot, tāpēc nopērkami arvien vēl ir) sastāvdaļu saraksts izskatīsies līdzīgi šim. (Starp citu - transtaukskābes atrodamas tikai daļēji hidrogenētās eļļās. Pilnībā hidrogenētajās to vairs nav. Zinājāt?).
________________________________

Lai nebūtu "viena tante teica" - reku, pilns stāsts par margarīna ražotāju vienošanos, ražošanas tehnoloģiju maiņu, ES likumiem utt. (klikšķiniet uz Download here, atvērsies Word dokuments angļu valodā, kurā visu sīki un smalki varēsiet izlasīt). Vikipēdiju arī var palasīt.

Sviestā transtaukskābes veidojušās dabiski dzīvnieku vielmaiņas procesos, parasti to daudzums ir 2-6% (ziemā mazāk, vasarā vairāk, ar zāli barotiem dzīvniekiem vairāk, ar kombikormu - mazāk, un vēl simts un viens faktors, kāpēc tas % ir bišķi lielāks vai mazāks). Zinātnieki un uzturspeciālisti melš, ka šīs dabīgās transtaukskābes nepaaugstina sirds un asinsvadu saslimšanu risku cilvēkiem. Mākslīgi veidotās (daļēji hidrogenētās eļļās atrodamās) transtaukskābes esot tās sliktās. Tāpēc - dikti labi, ka modernajos Eiropas margarīnos to nav vai ir ļoti maz (gandrīz uz pusi mazāk kā tie 2%, par ko ražotāji vienojās).

Sviestā ir vairāk piesātināto tauku kā margarīnā (pat, ja tajā margarīnā palmu eļļa lietota biezā slānī, tik un tā). Atkal, pētnieki runā, ka vispār jau piesātinātie tauki nav tik ļauni, kā izmālēti. Bet, ja nu tomēr - tad augu piesātinātie tauki tomēr esot mazāk kaitīgi kā dzīvnieku (it īpaši - piena tauki).
Sviesta dūmošanas punkts ir ap 150 - 170C - augstākās temperatūrās tas sadeg, kļūstot par dažu labu kancerogēnu savienojumu bagātāks. (Kancerogēns = vēzi izraisošs). Margarīnam dūmošanas punkts var būt pat virs 210 C. Man sāk šķist, ka konditorejas izstrādājumos (kas parasti cepas krāsnī vismaz 180 grādos, bet bieži vien arī augstākās temperatūrās) veselīgāk un drošāk izmantot margarīnu... Nākošreiz, izvēloties veikalā kārtaino mīklu, divreiz apdomāšu, kuru ņemt - ar sviestu, vai ar margarīnu taisīto.

Kam patīk pafilosofēt par lobijiem (šoreiz - piena industrijas un margarīna industrijas), var palasīt aizraujošu vēstures stāstu par to, kā abas industrijas kāvās un kaujas joprojām. Tāpat kā svārstās margarīna un sviesta patēriņš par labu vienam vai otram - tā plūcas sviesta un margarīna piekritēji lietotāju rindās, atkarībā no tā, kāda "patiesība" kuro gadu modē žurnālos ko-ārsti-tev-nestāsta.

Lai jau plūcas. Man bija ārkārtīgi mierinoši uzzināt, ka margarīns un sviests mūsdienās ir vienlīdz dabīgi produkti. Varu ēst i vienu, i otru mierīgu sirdi (tikai, izvēloties veikalā, atceries izlasīt sastāvdaļu sarakstu!).

Raksta daļa #1 no 5


Citi raksti


Komentāri

Super! Paldies par šīm piecām daļām

Pievienot komentāru